|
Mar. 24th, 2010|02:50 pm |
Viens no šīsdienas brīnumiem atnāca tik pilliņš(alkohola intoksikācija), ka es nezināju kā tikt ar viņu galā.
Viņš bija ierāvis drosmei drusku vairāk kā ārsts atļauj.
Vienīgais iemesls, kāpēc nepasūtiju nah - viņš bija akūtais.
Nē, es visu saprotu, vīrs kā ozols, bail no ārstiem...
Kad man apnika viņa radītais haoss, es nobļāvos, lai apklust. Un stulbākais, kas man ienāca prātā tiešām nostrādāja - es viņam pateicu, ja viņš runās, viņam sliktāk iedarbosies anestēzija :)
Tas nostrādāja, viņš apklusa. Nu uz neilgu laiku, bet apklusa.
Kad manipulācijas bija galā, viņš bija laimes pārņemts, ka viss aiz muguras un nesāpēja. Bet kakova hera viņam, ejot ārā no kabineta, vajadzēja pa visu koridōru norēkties - čau, daragaja, eta bila klasna, ja svaih druzei tože k ķebe prišļu!
Krāns tāds.
Ko lai domā tie cilvēki, kuri gaida gaitenī?
Ko lai domā kāds no kolēģiem, kas strādā blakus kabinetos? |
|