|
Nov. 24th, 2009|11:03 pm |
Tiku galā.
Visu dienu ņēmos pa Biķernieku ielu.
Divos servisos visi tika pamodināti/pieslēgti un sāka strādāt.
Taktika gana vienkārša. Bet vīrietim nepavilkt.
Katram no mehāniķiem teicu, ka viņš man šai ķibelē ir visnepieciešamākais. Pēkšņi katrs varēja justies vienīgais/labākais/smukākais/gudrākais/da man pajāt kāds, bet šitā taktika strādā :)
Katram, kuram vajadzēja, smaidiju tā, ka viņam pat nevajadzēra skatīties uz manu dziļo dekoltē un maucīgi sarkanajiem nagiem.
Un ja kāds sāka kko iebilst, tēvocis Degs skaļā balsī norēcās pa visu darbnīcu, ka Zulu nav ēdusi brokastis.
Ko tik šodien neuzzinājām.
Ivo, kurš nekad nenodarbojas ar metināšanu, pēkšņi ir sācis metināt. Jo, tai smukajai meitenei vajagot :)
Kaspars, kurš tikai un vienīgi maina autiņiem riepas... Ak Dievs, man jau likās, ka viņš šodien bija gatavs darīt dajebko manā labā. Par ko viņam lielais paldies. Un tas man maksāja piecus tērvetniekus. Pa lēto ;)
Viens brīnums, kura vārdu pat nenoskaidroju, pēkšņi paziņoja, ka viņš konkrētajam servisam piegādā izpūtējus. Jo redz, ja ar metināšanu netiks galā, viņš pats ir gatavs to man atvest pa taisno no bāzes, lai džeki liek uzreiz jaunu.
Degs vispār bija zelts, visiem rādija dusmīgu seju. Un cilvēki, ieraugot viņam pie sāniem rotveileru, kļuva ļoti runīgi, vai ļoti klusi.
Gala beigās, neviens no mehāniķiem īsti nesaprata kam autiņš pieder, jo, kad es samaksāju un mēs tinām auklas, es Ivo dzirdot teicu Zulu:
- Nu čiksa, paskaties ku Ivo ir foršs, viņš salaboja Tavu mašīnu. Nu suns, kas i ko, pietiek te dzīvoties, braucam mājās. |
|