| pa kluso |
Nov. 21st, 2009|08:36 pm |
Vājprāts.
Šodien mūsu tīms - vīrietis, Zulu un es, plūcām kā umaļišonnie.
Proti, braucam sev braucam, pēkšņi kkāda fakinā skaņa uzrodās. Tas notika tumsā, uz grants ceļa, kur bija izveidojusies trepe. Aha, lieta par kuru es parasti smejos, kad tā notiek citiem - sranijs izpūtējs...
Un pie smukajiem abarotiem mēs plēsām tā, ka likās, ka brauc vai nu bruņmašīna, vai tanks, vai kkāds iznīcinātājs. Pat salonā lika/krita ausis ciet.
Bet man prieks par Zulu, ne skropsta nenotrīsēja, sēž uz grīdas un pavelkās no tā visa, čo saimniece - vsja v miņa :)
Visa dzīva radībiņa, kas tobrīd atradās mežā (stirnas/ zaķi/ kaķi/ pendžas/ maniaki/ pērnāgada sēņotāji/ noklīduši laimes meklētāji) soriii, atvainojos mūsu vārdā. Tas nebija tāpēc, ka mums būtu uzmanības deficīts, un mēs tik tiešām negribējām pievērst sev pastiprinātu uzmanību. Tā vienkārši sanāca.
Un jā, privet Pērkonam! Prieks bija jūs abus ar Annu vakar satikt. Un Zulu arī par Tevi bija pilnīgā starā(jo īpaši, kad sāki runāt suņu valodā), tā arī pateica, kā vienmēr. Tā viņa man šorīt teica, aha - pienāca pie gultas un teica vau vau :) |
|