|
Nov. 15th, 2009|11:25 am |
Šausmas.
Gribēju turpināt storī par autobiogrāfijas rakstīšanu.
Nekas atkal man nesanāks.
Nācu līdz dzīvoklim dzirnavenē, gribēju paskatīties kas te un kā. Kā vienmēr ar mani - pirmais, ko ieraugu reanimācijas buss pie krustojuma. Pirmā doma, tāaaaa atkal extrīms. A kokova hera tas buss tik tuvu manām parādes durvīm? Un es stāvu un nezinu ko darīt, varbūt pat griezties, lai dotos turp, no kurienes nācu? hvz
Un tad kaukdams rēkdams atbrauc vēlviens buss... Bļa, un man jau prasās pēc valedōla, jo parādes durvis, kurās ieskrien reanimācijas grupa ir tās, pa kurām esmu gribējusi iet es.
Tagad sēžu un dzeru tēju ar medu.
Viss ok, bet pelēkās vielas šūnas pirmīt tika pie savas adrenalīna devas.
KĀPĒC TAS VISS VIENMĒR NOTIEK AR MANI? faaaa, es gribu mierīgu dzīvi! |
|