| Vēl viena pirmdiena |
[16 Mar 2009|10:55am] |
Kārtējā pirmdiena. Bija domāts, ka Ojars atkal naks inventarizēt un bojāt mums garīgo, bet viņš tā arī neatnāca. Bet bez visa tā, Ritai no paša rīta bija slikts noskaņojums. Vispār viņa kaut kad atiet arī no visām tām rūpēm. Nu un tad jau sekoja visas dienas garumā viss vecais Ritas repertuārs. Visiem žēlojas par to, ka atdevusi visu naudu lai segtu iztrūkumus, ka nu viņai pat nav ko ēst. 2 mēnešus jau ēd tikai kartupeļus. A viņai kāds vispār licis kaut ko maksāt? Pati grib tēlot svēto mocekli un tad vēl visiem stāsta kāda viņa nelaimīga, darbinieki tikai taisa iztrūkumus, bet viņa nabadzīte tikai maksā. Un kā lai es jūtos? Visi atlaisti, es te viens ar Normundu palicis, un man tagad par visu butu jajutas vainīgam? Es nenoliedzu savas kļūdas un līdzatbildību notikušajā, bet es taču te nestrādāju viens? Meiteņus visus atlaida, inventarizāciju pirms tam neuztaisīja un man tagad būtu jāuzņemas visa atbildība?
Ak jā, savos prātojumos, kāpēc tāds bardaks izveidojies, Rita nonāca pie secinājuma, ka tas viss sākās tieši tad, kad pieņēma darbā Ingūnu, mani un Daci. Nu super. Vot sabotierus atrada. Mēs tātad pie visa esam vainīgi!!! To, ka pati viņa ir visnejedzīgākā priekšniece, kādu es savā mūžā esmu sastapis. Un tikai žēlojas, un žēlojas. Kā man tas riebjas.
Aizgāju uz tirgu nopirkt kaetupeļus un cūkas ādiņas zupai. Eju gar tām gaļas vitrīnām. Piegāju pie letes kur strādā Ļenas mamma. Aiz žēluma pret viņas, jo izskatās, ka viņai ar to tirdzniecību nekā neiet, domāju nopirkšu pie viņas. Prasu lai iedod vienu ādiņu, šī saka- nu ko ta es tevvienu ādiņu došu, tad jau man nav nekādas jēgas te tirgot un ieliek man d nu tādas kārtīgas. Nemaz neprasa pietiks man naudas, nepietiks. Ko tad es tās ādiņas pērku, būtu vairāk naudas, pirktu kārtīgu gaļu. Nosauca man cenu-1.40ls, bet es biju domājis iztērēt kādus 50 sant. Nu neko, samaksāju. Nodomāju pie sevis-vot gribēji palīdzēt cilvēkam... še tev. Atkal iekritu dēļ savas labsirdības.
|
|