Domu Templis

Pilnīgs miers un klusums 3 no rīta pie pirmās gaismiņas. Es vēroju ļaudis, acu skati saduras, iziet man cauri. Kustības standarta, izksatās skaisti, bet neīsti. Kāpēc meitenes tik kārdinoši dejo, man patīk meiteņu kājas, tik garas un gludas. Es ar pūlēm cenšos neskatīties. Viņas grib patikt. Ir cilvēki, kuri kustās ritmā – savā un mūzikas, laiž to straumi sev cauri. Un ir tādi, kas atražo kustības. Kustība pati par sevi vēl nepasaka, tāpat kā nots, skaņa. Tajā ieliek pildījumu – speķa pīrādziņš. Sēņu pīrādziņš, kartupeļu pīrādziņš. Un tukšs pīrādziņš. Tukšs pīrādziņš ir tāds, kurš grib izskatīties labi, perfekti, viņš ir tukšs iekšā, ja jau grib izskatīties labi, tātad netic, ka ir labs. Arī tāds, kurš nemāk dejot un vēcinās ar rokām var būt pilns, ar rožu pildījumu. Piepildīt visu ar pildījumu, jebšu atļauties, atkailināties. To var spēcīgi pīrādziņi.
Es atkal domāju, kā lai teksts izskatās skaists, lai patiktu, es esmu tukšs pīrādziņš. Un Reiniks dzied, ka dzīvē viss kā vieglāk, ciešāk. Puķuzirņi apkvēpuši ar pirmo sarmu. Man vēders aizžņaudzas, nav pieradis pie martini un kafijas. Es domāju, kā būt labai. Es plūstu, es laižu mūziku cauri savai miesai un manis vairs nav, nav tādas atsevišķas manas būtnes. Mani sirdspuksti ir bungas un manas rokas ir oktāvas. Es nokrītu un pieceļos it kā nekas nebūtu bijis, tas neatstāj nospiedumu, nav kamā atspiesties. Es sajūtu cilvēku skumjas un vilšanos, es nesaprotu, kāpēc cilvēki neizsaka tās, bet iemarinē un tad spļauj, apspļauj citus. No malas to redzu. Es neesmu cilvēks. Man ir skumji un es esmu priecīga. Ko darīt, kad tavs draugs pakrīt? Vai uzkāpt uz matiem? To es izdarīju – uzkāpu uz matiem, kad tā jau cilvēks jutās apkaunojis savu ādu, es apgrūtinu piecelšanos. Man ir slikti, un es rīt braukšu uz vietu, kur man nav pārāk labas atmiņas.