Domu Templis

Ko labu dod cilvēka piederības sajūta valstij, pilsētai vai jebkurai citai teritorijai. Tā ir kā lojalitāte šai kopienai, tā ir šīs teritorijas vai kopienas izcelšana pār pārējām, pretnostatot "mēs" un "citi". Izskatās pēc dalīšanas labajos un ļaunajos kādā pasaku grāmatā. Jau vajadzību hierarhijā ir ierakstīta cilvēka nepieciešamība pēc piederbības sajūtas. Bet vai tiešām tā ir dabiskā vajadzība? Varbūt tas ir komplekss - bailes no vientulības, nestabilitātes. Ar piederības sajūtu tās tiek tikai kompensētas, bet ne atbrīvotas. Piederības sajūtai tiek likta vienādības zīme ar saistību ciešumu. No saistību ciešuma izjūtas tiek spriests par cilvēku piederības sajūtu kādam kopumam vai tā būtu valsts, pagasts vai ģimene.
Bet, ah, kā gribas kādam piederēt, kādus saukt par "savējiem" un būt savējam.

Vai nav tā, ka vispirms mēs skatamies, "ko Tu man vari dot" un tikai tad attiecīgi pēc nopelniem izlemjam, cik dosim pretī? Izlemjam pēc savas vērtību konvertācijas. Tas kas ir labs man - tas ir labs arī otram. Jebšu dari otram, to, ko tu gribētu, lai dara tev. Un ko tad, ja tam cilvēkam nevajag to, ko es gribu, lai dara man? No deal?