Domu Templis

Šodien man mijas domas: ,,ĀĀĀ... nevaru vien sagaidīt, kad kāpšu lidmašīnā'' un ,,varbūt tomēr nebraukt...''. Turks neatbild maniem e-pastiem un kā lai zinu, kur es palikšu pa nakti šajā austrumu zemē. Plus vēl ģimenes locekļi cenšas mani brīdināt no šis bīstamās un neizprotamās zemes, kaut paši tur nav kāju spēruši. Stresssssss.. arī no šīs neizprotamās valodas, no kuras nevar saprast nu neko.
Ak, kā man no vienas puses patīk šī sajūta - pamest savu dzīvi šeit, vienkārši atstāt visu šeit - visas problēmas, stresus un visu, visu, draugus, radus, kolēģus un doties tur - vienai pašai ar sevi.
Būs jau forši, zinu to.