Domu Templis

Ir tik labi, ka paliek slikti.
Vai mūsdienās tiešām neviens vairs nav uzticīgs? Lakam nav. Nu un? Tas laiks ir pagājis, kad sievietes nestrādāja, neprata lasīt un negāja vēlēt un tas bija tik svarīgi, lai blakus būtu vīrietis, kurš strādā 14 stundas dienā, nes mājās naudu un vēl apaugļo savu sievu, jo tas jau ir negods - dzīvot bez bērniem. Nē nu es protams nevaru izlikties, ka mani tas neuztrauc, jo tas man (it kā) piedienās. Man gribas domāt par sevi, nevis par kādu, kurš kaut kur kaut ko varbūt neatļautu šobrīd dara un kuru es pat lāgā nepazīstu.
Tas, ka citu cilvēku domas man uzgrūžas un grib pārvērsties par manis pašas domām, nav nekas neparasts. Tās ir domas - parazītes. Iegraužas smadzeņu čaulā un apmetas uz palikšanu. Reizēm cilvēki, tuvi cilvēki, draugi, jeb pareizāk draudzenes (kaut gan arī draugi), tik ļoti pārdzīvo kaut ko, ka gribas just līdzi, kaut gan saprotu, ka tas ir SĪKUMS. Tas ir kaut kas tik ārējs, kas tevi tavā būtība, pašā saknē neskar. Tā ir dzīves forma nevis saturs.