Domu Templis

Drausmīgi negribās strādāt. Tiko apjautu ka nejūtos vairs šeti kā jaunā darbiniece, esmu jau iedzīvojusies un ietvērusi savā ikdienā.

šis rīta miegainums atgādina ģimnāzijas laikus, kad stundas sākās 8.20. ārprāc kā tas bija iespējams?

Sēžu pašā caurvējainākajā vietā birojā, kur vienā pusē ir logs un otrā pusē durvis. brrrr.. Pusdienās nācās iztikt ar McDonalda subproduktiem, toties izdevās padzīt klačiņu ar draudzenīti. Par ko tad vēl, ja ne par... nu to pašu veco labo dzīvi, vīriešiem, darbu un ... savu svaru.