14:25 - Par progresu un mājsaimniecību.
Šodien, vārot zupu, sapratu, kāpēc man patīk vārīt zupu. Un sautējumu arī.
Visa lieta slēpjas progresā. Jo cilvēkiem taču patīk augt profesionāli. Īstenībā man nav ne jau jausmas, vai cilvēkiem patīk, bet man patīk.
Un tātad, vārot zupu vai sautējumu, ir daudz iespēju augt, jo tur ir pietiekami daudz dārzeņu, ar kuriem visu ko var salaist dēlī. Receptes lietot gan nevajadzētu, jo tas var izjaukt progresa ritmu.
Pirms divām nedēļām uzzināju, ka burkāni vārās ilgāk par kabaci pat tad, ja kabača mērķis ir izjukt, bet burkāna mērķis palikt gabalos. Pēc dabas esmu nepacietīga, tāpēc saimei nācās samierināties ar pacietiem burkāniem visādi citādi gardā sautējumā.
Pirms nedēļas pārspīlēju ar faktu, ka kartupeļi jau nu gan ātri izvārās, ja to mērķis ir palikt gabalos. Sautējums pēc dabas ir nepacietīgs, tāpēc tas jau sāka rauties klāt pie katla dibena, kad kartupeļi vēl nebija tam gatavi. Liet vēl klāt ūdeni un maisīt līdz nemaņai ar laiku reāli apnika, jo es pēc dabas esmu nepacietīga, tāpēc saimei nācās samierināties ar pacietiem kartupeļiem visādi citādi vēl gardākajā sautējumā.
Ar manu šodienas pupiņu zupu vismaz nevienai saimei nebija jāsamierinās, jo to ēdu tikai un vienīgi es pati. Progress manāmi jūtams - gan burkāni, gan kartupeļi izdevās nevainojami. Taču tik un tā man nācās samierināties ar apnicīgu ūdens liešanu tā, kurš no ilgas vārīšanas jau izvārījies, vietā, riskējot ar to, ka arī visa žāvētās vistas garša būs izkūpējusi tvaikos un iesūkusies virtuves griestos. Pēc dabas vēljoprojām esmu nepacietīga, tāpēc nācās vien samierināties ar pacietām pupiņām visādi citādi nereāli gardā zupā.