Kamēr internets mudž no visādiem stulbiem, ne tik stulbiem, mazdrusciņ stulbiem, garlaicīgiem, ironiskiem vai vienkārši man absolūti nepiemērotiem izaicinājumiem, tikmēr es (ne)mierīgi vadu savas dienas, mainot darbus un dzīvesvietas, attiecību statusus un principus. Mans iepriekšējais ieraksts bija par to, kā es viena aizbraucu uz Parīzi. Turpinot tēmu, šis ieraksts būs par to, kā es tagad viena dzīvoju. Un turpinot to tēmu, kas skarta pirmajā teikumā, par to, kā es atradu savu personīgo izaicinājumu: iemīlēt Sarkandaugavu.
Es tā dzirdu, ka Sarkandaugava ir visai nemīlēts rajons, gluži kā Ķengarags vai Bolderāja. Pirmais, kas ļaudīm nāk prātā, ir Tvaika ielas iestādījums un neglītās rūpnīcas, kuras vispār arī smird un piesārņo ūdeni. Vai kāds kādreiz ir teicis, cik jauka vai forša ir Sarkandaugava? Manā klātbūtnē nē. Un ja nu tomēr kāds pluss ļaudīm būtu jānosauc, tad lielākais laikam ir tas, ka atrodas blakus Mežaparkam. Tas gan, protams, ir tāds apšaubāms pluss. Drīzāk norāde uz to, ka sarkandaugavieši īstenībā gribētu būt mežaparkieši. Tas no tās pašas sērijas, kur Igaunija priecājas, ka ir blakus Somijai, bet īstenībā vienkārši grib būt Somija. Man pašai nav bijis nekādu principiālu un/vai uz stereotipiem balstītu aizspriedumu pret Sarkandaugavu (atšķirībā no Bolderājas un Ķengaraga), bet nav arī bijusi nekāda mīlestība vai vēlme aizstāvēt šo rajonu. Līdz šim brīdim. Redziet, man ir tendence iemīlēt vietas, kurās dzīvoju. Iemīlēt ne tikai līdz tādam līmenim, lai pozitīvie faktori pārspētu negatīvos, bet pat līdz tādam, lai arī negatīvie manās acīs kļūtu par pozitīvajiem. Es skatos kalendārā, ka man te pagājis jau vairāk kā mēnesis, bet īstās sajūtas kā nerodas, tā nerodas. Tāpēc neatliek nekas cits, kā pieņemt to kā izaicinājumu.
Es domāju, ka sākšu ar tām sajūtam un tiem faktoriem, kas mani pārņem pat neizejot no dzīvokļa. Mana māja atrodas kalnā, kā rezultātā otrais korpuss atrodas kādus divus trīs metrus augstāk nekā pirmais korpuss. Un mans dzīvoklis atrodas pirmajā korpusā tieši blakus otrajam korpusam, kā rezultātā perpendikulāri tai sienai, kur ir mani logi, atrodas ķieģeļu siena, virs kuras sākas otrais korpuss. Man paveicās, ka es ievācos pavasarī. Līdz ar to, viena no pirmajām lietām, ko pamanīju, bija patīkamais stūrītis tieši aiz maniem logiem. Ar ceriņiem, akāciju, rožu krūmiem un dažiem vēl neidentificētiem zaļumiem. Tikai vēlāk es uzzināju, ka tajā pašā stūrītī bērni spēlē spēli "kurš efektīvāk nolēks no sienas", savukārt pieaugušie ietur pīppauzes, eleganti nometot izsmēķus tieši zem mana virtuves loga. Vēl viena tīri patīkama lieta, ir baznīca, kas katru stundu nozvana, cik ir pulkstenis, plus ar vienu zvanu iezvana arī katru pusstundu. Skaņa ir ideālā attālumā - pietiekami tālu, lai netraucētu un nekristu uz nerviem, bet pietiekami tuvu, lai dzirdētu un sekotu līdzi laikam, lieki necilājot telefonu, lai paskatītos pulkstenī. Tas, protams, ja paveicas, ka tieši tajā brīdī garām nebrauc kāds no n-tajiem vilcieniem, kas bezkaunīgi noslāpē visas tuvumā esošās skaņas.
Nākamais faktors sasintezējas ar to "dzīvoju viena" tēmu: Baiļu faktors. Tas ir tad, kad kāpņutelpas elektroniskā kodu atslēga izlemj paņemt pauzīti un nestrādāt, liekot man bailēs un aukstumā trīcēt, jo nav neviena, kas mani ielaistu mājās, vai ko varētu sagaidīt pārnākam mājās. Un ja vēl tā ir svētdiena plkst 22:30, tad zūd arī cerība, ka kāds kaimiņš kuru katru brīdi gan jau ka nāks ārā. Vai tad, kad darbadienā 23:15 īsi noskan durvju zvans (turklāt tieši tajā brīdī, kad es iznāku no vannasistabas, tātad atrodos tieši zem zvana), jo nav neviena, ar ko pasmieties par to, kā es sabijos, un ka visticamāk, kādam sajuka zvana poga ar blakus esošā lifta pogu (jā, dzīvokļu izkārtojums manā mājā ir tieši tik dīvains, ka mans tuvākais kaimiņš ir lifts).
Un noslēgumā nacionālu naidu kurinoša piezīme par vietvārdu tulkošanu: Kāda velna pēc cilvēki mēdz saukt Sarkandaugavu par Krasnaja Dvina?!. Es nekad neesmu dzirdējusi vai redzējusi tādus brīnumus kā Posjolok Bolota vai Ļesopark, bet Krasnaja Dvina, vot eto da.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |