Neraugoties uz manu ilgo Sviesta Cibas klusēšanu, neviens no maniem ierastajiem Cibas nelietotājiem–lasītājiem pēdējā laikā nav apvaicājies pēc jauniem ierakstiem (kas sākumā tika darīt visai bieži). Tas var būt izskaidrojams ar trim variantiem:
1. Mana dzīve svešumā nevienu vairs neaizrauj. Aizbraucu, aizbraucu, liela muiža, braukšu taču atpakaļ.
2. Mani ieraksti ir kļuvuši pārāk uz studiju problēmām vērsti, kas daļai auditorijas var šķist kā garlaicīga neatgādināma pagātne.
3. Visi ir izlasījuši manu iepriekšējo ierakstu un pareizi uztvēruši domu – nav ko piesieties, skaidrs, ka man nav laika rakstīt blogu, ja jāraksta visas tās esejas.
Uztvēra kāds vai nē, bet taisnība jau vien ir: decembri esmu pavadījusi kopā ar somu literatūru un Latvijas un Igaunijas dokumentālajām filmām. Par kompāniju jau it kā nesūdzos, dažbrīd bija pat ļoti patīkami, un tomēr šīs attiecības no manis prasīja pārāk daudz saistību. Jāatzīst gan, ka es nebiju viņām līdz galam uzticīga, ik pa laikam manu uzmanību novērsa citas, gan brīvprātīgas, gan piespiedu aizraušanās – Igauņu valodas ortogrāfija un akadēmiskā rakstīšana, ceļojums uz Lapzemi un semestra atvadu ballīte. Viss šis pārpildītais haoss noveda pie asām pārmaiņām.
Neticami, bet fakts: Vēl pirms mēneša es biju tā meitene, kas studē jau sesto gadu, bet ne reizi nav mācību nolūkā pavadījusi nomodā visu nakti. Tā, kuru kursabiedri pat necentās saprast un ik pa laikam pamodināja pusnaktī ar telefona zvanu vai īsziņu, lai pajautāju par mājasdarbiem vai tamlīdzīgi. Tā, kuras veiksmīgākais mēģinājums iesaistīties sarunās par zvērīgu zubrīšanos bija „Es jau nedēļu neesmu gulējusi vairāk par sešām stundām naktī” (Pastāv iespēja, ka arī tas bija pārspīlējums). Tagad, savukārt, es esmu izmēģinājusi pat vairākas nakts studiju formas. Piemēram, ja pusdivos naktī pabeidz rakstīt eseju un četros no rīta jādodas ceļā uz Lapzemi, plus vēl maizītes ceļam jāuztostē, tad gulēt nudien nav jēgas. Vai arī, ja mācās līdz pieciem no rīta un eksāmens ir pusdeviņos, tad labāk neiet gulēt, citādāk nevarēs pamosties. Šodien es pārliecinājos, ka labāk tomēr iet gulēt – pamosties var un pašsajūta eksāmena laikā daudzkārt labāka. Šī pieredze pierāda, ka „ja ātri guļ, tad arī pa stundu var izgulēties”. Nē, nopietni, tas ir pārsteidzoši, cik ļoti man nevienu brīdi šodien nav nācis miegs.
Vēl es gribēju piebilst, ka aizrautīgai eseju rakstīšanai caurām dienām un drusku naktīm ir arī sava gaišā puse. Piemēram, to, ka pāris dienas šonedēļ te esot bijis diezgan auksti, es zinu tikai no itāļu vai tamlīdzīgi Facebook komentāriem.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |