Izskrienu no mājas (burtiski izskrienu) un secinu, ka beidzot ir pavasaris, tāpēc nepārtraukti turpinot skriet, apbrīnojamā priekā novelku savu ziemas virsjaku un piesienu pie kaut kurienes (tiešām nesaprotu, pie kurienes), lai nosedz dibenu. Tā vajag, jo bikšu man nez kāpēc nav. Tikai tas mani tā īpaši nesatrauc, jo silts taču. Un nepārtraukti kliedzu "Pavasaris, pavasaris, pavasaris..."
Katru rītu, kad pamostoties saprotu, ka esmu ar dziļu entuziasmu sapņojusi par kaut ko dzīvē un manā personības attīstībā tik šausmīgi nozīmīgu kā, piemēram, laikapstākļiem, man paliek sevis ļoti žēl. Jo, nu, vai tad tiešām mana dzīve ir tik garlaicīga, ka mana zemapziņa nevar izdomāt neko labāku par laikapstākļiem? Tad jau labāk būtu sapņojusi par neizpildīto angļu valodas mājasdarbu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |