Vakar uzzināju, ka ļoti cienījamā, augsti godājamā Latvijas Universitāte ir trakoti nežēlīga iestāde. Jo vairāk studenti pirmajā kursā pazuda no solu rindām, jo vieglprātīgāk es darbojos sava mērķa - ierotēšanas laimīgajā pusē - virzienā. Tāpēc, kad mani sasniedza informācija par to, ka mērķi esmu sasniegusi, es pat nebiju tik priecīga, cik varēju būt, jo es taču esmu tik gudra, ka tas bija pašsaprotami.. ha haa.
Bet tad pēc dažām dienām mani sasniedza informācija, ka biju dikti maldījusies savā viedoklī par to, ka, cik budžetiņa vietiņas iedod pirmajā kursiņā, ar tik ari dzīvojam visus četrus gadiņus. Johaidī, ar arā velns! Laimīgo vietu skaits samazināts uz pusi! Un izrādās, ka es tomēr esmu vēl gudrāka nekā biju domājusi.. ha haa.
Kad lielais prieka vilnis par gudrību tika pārvarēts, pievērsos negatīvākām šī apstākļa pusēm. Piemēram, domām par to, cik ļoti mani ienīst tie no laimīgās puses izmestie kursabiedri, kuri bija klāt brīdī, kad pasniedzēja X ilgi jo ilgi nevarēja starp 2 atzīmēm izlemt, ar kuru mani lai eksāmenā aplaimo, un galu galā ielika augstāko, mutiski pamatojot savu lēmumu ar spriedumu, ka es vienmēr esmu tik pozitīva.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |