Vakar gribēju pāriet jaunā līmenī, tāpēc pirmo reizi mūžā nolēmu iet uz mežu ogot. Bet tā pa nopietno - nevis saujiņā un apēst, bet maisiņā, pārnest mājās un vēl citus pacienāt. Es saprotu, ka parasti to dara spainītī, bet neizdošanās gadījumā man taču to tukšo spainīti būtu kauns nest uz māju cauri visam ciema centram. Maisiņu vismaz var paslēpt somiņā.
Tiklīdz nonācu vietā, ko puslīdz varētu saukt par mežu, tā sāku uz abām ceļa pusēm lūkoties pēc mazajām sarkanajām odziņām vārdā zemenītēm. Nožēla - vajadzēja nākt ar brillēm, jo bez tām lūkošanās uz abām ceļa pusēm izpaudās kā staigāšana no vienas ceļa puses uz otru, mēģinot abās pusēs apskatīt pilnīgi katru ceļmalas centimetru, un man radās nojauta, ka manas darbības nedaudz atgādināja dzērāja streipuļošanu.
Ik pa laikam es pat nokāpu no cietzemes un iekāpu mežā, sekodama spilgtajām sarkanajām ogām. Tomēr iet tālāk par 2 metriem no meža ceļa gan nesaņēmos. Dziļāk mežā tomēr ir vairāki baiļu faktori. Viens no tiem ir ērces un tamlīdzīgas nedraudzīgas būtnes (vilki, piemēram), kas varbūt dziļāk mežā ir vairāk, bet varbūt arī nav, es īstenībā nezinu. Otrs faktors ir manas ģeniālās orientēšanās spējas, kas dzīves laikā mani vairākkārt ir novedušas. Novedušas no ceļa. Novedušas dažādos Rīgas nostūros. Novedušas līdz izmisumam, asarām un līdz smiekliem (tur gan vairāk citus nevis mani). Un nelīdz pat tas, ka vienreiz mūžā ar kompasu vienā rokā un karti otrā esmu piedalījusies orientēšanās sacensībās, jo pat tad es apmaldījos.
Kad mežs izbeidzās, es pa dzelzceļa sliedēm devos tālāk, lai nonāktu citviet mežā, kur reiz pirms diviem gadiem biju atklājusi pleķīti ar daudz zemenītēm. Pa ceļam vēl šur tur kaut ko paplūcu, bet vispār jau nekā daudz tur nebija, ko plūkt.
Pleķīti neatradu. Neko vairāk neatradu. Iznākot no meža un tuvojoties vietai, kur mani varētu redzēt citi cilvēki, iebāzu savu ar zemenēm nedaudz piepildīto maisiņu somiņā, nopriecājos par savu gudro lēmumu neņemt spainīti, un mājup gāju svilpodama (domās, jo es īstenībā nemāku) un izlikdamās, ka esmu vienkārši pastaigā iznākusi. Tas bija vienkārši, jo es pat nebiju saģērbusies mežam atbilstošās drēbēs. Un vēl tā somiņa.
Mājās jau tā samīcītās zemenes samīcīju vēl vairāk, pievienoju cukuru un ātri vien apēdu, klāt piedzerot pienu. Ak, kāda idille un mazs prieciņš, kas tika no divstundīgas pastaigas. Labi vismaz, ka man patīk divstundīgas pastaigas, jo tad sanāk, ka arī pati pastaiga bija prieciņš.
Secinājums, protams, ir viegli izsecināms: LEVEL FAILED! PLAY AGAIN? NO, THANX.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |