Runā, ka vienaldzība ir vissliktākais, kas var būt. Taču man šķiet, ka reizēm vienaldzība tikai atvieglo no nevajadzīgas domāšanas. Kaut vai dzīves sīkumos. Tas taču skaitās, vai ne? Arī sīkumi attiecīgā kontekstā mēdz būt nozīmīgi.
Sēžu tagad vilcienā jau trešo stundu un ik pa laikam paceļu galvu pār sēdekļiem (foršais vilciens, ar divvietīgiem sēdekļiem kā autobusos), lai atkārtoti pārliecinātos par to, ka, kopš lielākā daļa pasažieru ir izkāpuši, tādējādi atļaujot atlikušajiem brīvi izvēlēties sēdvietas, tikai aptuveni 15% pasažieru sēž ar muguru braukšanas virzienā. Skaitliski šobrīd tas ir 3; viena no viņiem - es.
Kāpēc?
Jo man ir vienalga.
Eksperimentālā kārtā apgriežos krēslā otrādi un kādu minūti braucu ar skatu "pareizajā" virzienā.
Nekādu izmaiņu. Veljoprojām - vienalga.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |