van Daama - 15. Aprīlis 2011

13:34 - Kā es Biķernieku trasi iekaroju

Jau visu nedēļu ar nepacietību gaidīju savu brīvo piektdienu, turēdama īkšķus par to, ka tikai nesāktu uzbrukt lietus, lai ar lepnumu varētu pateikt: "Brauciet jūs ar saviem divriteņiem, kur gribat! Man ir sākusies skrituļslidu sezona!"
Jaunu skrituļslidu iesvētīšana ir svarīgs uzdevums, tāpēc piegāju šai lietai ar lielu nopietnību. Lai cik ļoti man neskaustu pa trotuāru un pat pa bruģi braucošie skrituļslidotāji Rīgas centrā, es savu pirmo (un domājams, ka arī otro, trešo un ceturto blā blā blā) reizi nolēmu veikt no mājām netālu esošajā Biķernieku trasē. Kas, manuprāt, ir bezgala prātīgs lēmums, ņemot vērā faktus, ka mana līdz šim pēdējā reize uz skrituļslidām bija pirms 7 gadiem, savukārt pirmspēdējā vēl kādus 2 gadus pirms pēdējās.
Protams, komplektā ar skrituļslidām man "iedāvināja" arī veco, no dzimtajām mājām atvesto aizsargaprīkojumu. Nolēmu pielaikot jau mājās, un labi kā tā, jo izrādās, ka mazie S izmēra ceļgalu un elkoņu sargi, kas reiz sen senos laikos tikuši pirkti trīs padsmitgadnieču vajadzībām, ir patiesi mazi S izmēra sardziņi, kas manas pa 9 gadiem izaugušās ekstremitātes saspieda tik stipri un padarīja tās tik nekustīgas, ka to lietošana drīzāk varētu izraisīt avārijas nekā pasargāt no to sekām. Tad nu, aprobežojusies tikai ar plaukstu sargiem, es iestūķēju skrituļslidas mugursomā un devos taisnā ceļā mežā iekšā.

UH, tad nu beidzot. Sākumpunkts. Srituļslidas kājās. Plkst. 11:30. Nopriecājos, ka pasākumam esmu izvēlējusies laiku, kad vairums citi šādu un tml. pārvietošanās līdzekļu cienītāji atrodas vai nu darbā vai arī vēl guļ saldā miegā, un traucos trasē. Jāpiebilst, ka līdz šim mani skrituļošanas piedzīvojumi tika risinājušies uz taisnstūrveida apm. 100 x 5 m liela (maziņa) asfaltēta laukuma, kas rotā daudzdzīvokļu mājas pagalmu, tāpēc Biķernieku trasē jutos kā jaunā milzu pasaulē, kas pieder gandrīz vai tikai man vienai pašai. Tā es traucos kā vējš. Bremzēšanas iekārtu izmantot baidījos, tāpēc "bremzēšana" man izpaudās kā slidošanas pārtraukšana, ļaujot sev slīdēt taisni tik ilgi, kamēr apstājos. Tajos trases plašumos jau, protams, nav slikti, bet, kamēr graciozi skrituļoju, es ar cerīgu skatu raudzījos nākotnē, kurā es izeju no dzīvokļa jau ar skrituļslidām kājās, lai lavierētu pa Rīgas ietvēm, apsteidzot kājāmgājējus. Taču šī nākotne pienāks tikai tad, kad es iemācīšos bremzēt. Un lavierēt.
Kamēr raudzījos nākotnē, tikmēr "iebremzēju" tieši iekšā sarkanbaltajā ceļa apmalē un nonācu ne pārāk vertikālā stāvoklī. Aizsargaprīkojuma trūkumam par mierinājumu, plaukstas tas nosargāja godam, savukārt, zilums šobrīd sāpīgi top vietā, kuru nekādi sargi tik un tā nebūtu spējuši pasargāt. Kādu minūti tā pasēdēju uz tās apmales, tad sparīgi cēlos un skritoļoju sākumpunkta virzienā. Bija noskrituļotas 20 minūtes un sāku jau domāju, ka varbūt būs gana, bet tā kā topošā ziluma pirmā mirkļa sāpes ātri pārgāja, tad lepni aizjoņoju garām sākumpunktam uz otru pusi. Tur drīz vien bīstami sagrīļojos uz kādām 5 sekundēm, bet par laimi tiku cauri tikai ar nesmuku iebraukšanu vēl līdz galam neizkaltušā sniega slapjumā. Otra puse vispār nebija tik patīkama - vairāk sakritušu skuju, vairāk neizkusuša sniega un pat vēl viena skrituļslidotāja, turklāt ar suni.

Plkst. 12:00. Pusstunda. Nobraucu ar roku pa pieri. Sviedri pat nedaudz izsitušies. Tad jau pasākums visumā veiksmīgs. Lēnām aizbraucu līdz sākumpunktam, neveikli nosēdos uz mugursomas, pārvilku apavus, iestūķēju savus jaunos skrituļojošos draugus atpakaļ somā, un aidā, atpakaļ mežā iekšā. Bez slidām pirmajā brīdī sajūtos tāda viegla, nestabila un īsa.

Tiekamies trasē! ;)

Garastāvoklis:: satisfied