18:18 - Par pārvietošanos (pazaudēšanos) Parīzē. Pēc personīgās pieredzes.
Zināms, ka man ir pieredze ģeniālu apmaldīšanās triku realizēšanā. Apmaldīšanās Dzegužkalnā, naktsklubā un Juglā ir tikai daži no tamlīdzīgiem piedzīvojumiem. Tātad, jautājums: cik daudz šāda veida trikus cilvēks ar šāda veida pagātni varētu izstrādāt, pirmo reizi vienatnē aizceļojot uz Parīzi (gan pirmo reizi vienatnē aizceļojot, gan pirmo reizi uz Parīzi)? Pareizā atbilde ir vienu, bet ļoti labu.
Vadoties pēc kāda bloga plus vēl kādas kolēģes ieteikumiem, nopirkt Charles de Gaulle lidostā pareizās biļetes un iekāpt pareizajā vilcienā man nesagādāja nekādas grūtības. Palīdzēja arī francūži, kuri laikam jau tomēr ir sapratuši, ka viņus apciemo daudz franču valodas nepratēju, tāpēc ir izrādījuši savu viesmīlību, pārtulkojot uz angļu valodu divus nomierinošus teikumus - uzrakstu uz perona - all trains go to Paris un, iekāpjot vilcienā, mutisku paziņojumu This is a non-stop service to Paris. Tas, ko es nesapratu, bet būtu varējusi saprast, rūpīgāk iedziļinoties blogā rakstītajā un kolēģes teiktajā, ir fakts, ka non-stop ir tikai līdz Parīzei, bet kad nonāk Parīzē, tad noiet pagrīdē un sāk taisīt daudz stop. Pirmajā un otrajā es neizkāpu, jo izkāpa ļoti maz cilvēku, trešajā un ceturtajā es neizkāpu, jo cerēju, ka kāds pieturas nosaukums būs tik zīmīgs, ka es sapratīšu, ka jākāpj āra, piektajā un sestajā es neizkāpu, jo mēģināju atcerēties, vai tik tajā bloga ierakstā nebija kaut kas teikts par pieturu, kurā vajadzētu kāpt ārā. Septītajā es izkāpu, jo sapratu, ka, lai gan nevienā pieturā neizkāpa izteikti daudz cilvēku, tomēr pa visām pieturām kopā ir jau izkāpuši ļoti daudz cilvēku. Un vēl arī tāpēc, ka pēkšņi ieraudzīju, ka uz sienas ir sarakstītas pieturas un šī ir pēdējā, kas atrodas Zonā Nr.1, un zonu maiņa - tas jau izklausās aizdomīgi. Attapos 5 km no pieturas, kurā man vajadzēja izkāpt, atradu soliņu, atvēru savu neērto milzīgo karti, nopriecājos, ka nopirku neērtu un milzīgu, nevis mazu, ērtu un tikai centram paredzētu, atradu savu atrašanās vietu kartē un gāju Parīzi lūkoties.
Pārējie piedzīvojumiņi jau vairs nebija ar apmaldīšanos saistīti. Pat gluži pretēji - es tik pārliecinoši un iederīgi lavierēju pa Parīzes ielām, ka 2 dienu laikā 4 cilvēki mēģināja vērsties pie manis pareizā ceļa meklējumos. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka es noteikti būtu arī apmaldījusies Luvras muzejā. Tā nenotika tikai tāpēc, ka, aptvērusi to, cik ļoti muzeja apmēri neiet kopā ar manu noguruma pakāpi, es nemaz necentos sekot kartei vai ieturēt jebkādu kursu. Tā vietā es tikai ļāvos, lai skaistums mani nes, kur un kā tam tīk. Un kad es intereses pēc tomēr paskatījos kartē, tad atklājās, ka esmu pilnīgi otrā piramīdas pusē. Taisnība jau ir, ja Luvras muzeju grib apskatīt tā no sirds un vēl ar prātu, tad tam vajag atsevišķu dienu. Vai arī 3 mēnešus, kā teica franču džentlmenis, kura eksistencei pateicoties, es varu atbildēt apstiprinoši tiem, kas jautā, vai bija arī kāds francūzis, kurš centās savaldzināt vientuļu latviešu tūristi Parīzē.
Pēc neveiksmīgā brauciena no lidostas, es vēl jo vairāk nostiprināju savu pārliecību, ka pilsētas sabiedriskā transporta izmantošana ceļojuma laikā ir lieka naudas tērēšana, un tas ir jādara tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Ap pus astoņiem otrās dienas vakarā, tikko iznākot no Luvras, es savās pēdās reāli sajutu to galējo nepieciešamību. Apsēdos uz soliņa ar skatu uz piramīdu un izmisīgi blenzu kartē, mēģinot izzīlēt, kā var iesēsties metro tā, lai aizbrauktu pareizā virzienā un veiksmīgi nokļūtu viesnīcā. Tad garām gāja franču džentlmenis, pasveicināja mani un kļuva par pirmo personu, kas nevis prasīja parādīt ceļu, bet piedāvāja palīdzēt atrast ceļu, lai gan tobrīd es jau pat vairs neblenzu izmisīgi kartē. Es izmisīgi blenzu tālumā, jo negribēju braukt, bet nevarēju paiet. Džentlmenis, aptvēris, ka es nesaprotu, ko viņš tur franciski vervelē, pajautāja "Did you find anything you were looking for?". Pēc rūpīgas par un pret apsvēršanas un pirmā iespaida novērtēšanas 3 sekunžu garumā nolēmu riskēt un smaidīdama atbildēju "almost". Viss beidzās labi. Mūsu stundu garajā pazīšanās periodā es ieguvu 4 lietas:
*Informāciju, ka Eifeļtornis katru stundu (no 8 vakarā līdz 1 naktī) 4 minūtes mirgo;
*Norādes, ar kādu transportu visātrāk varu nokļūt viesnīcā, ar papildinformāciju par to, kurā pieturā jākāpj ārā, kā arī bezmaksas gida pakalpojumus līdz attiecīgajam autobusam;
*Bezmaksas biļeti attiecīgajā autobusā (I buy my tickets in advance, this one is for you, it's a gift);
*Atvainošanos par uzbāzīgo savaldzināšanas mēģinājumu.
Naktī nevarēju aizmigt. Sapratu, ka tas tāpēc, ka man nav ne jausmas, kā es tikšu atpakaļ uz lidostu. Par atpakaļceļu jau parasti nedomā, parasti domā par turpceļu un tad jau saprot, ka atpakaļ jāizbrauc no tās pašas vietas, kur esi ieradies. Turpceļa lažas dēļ man šādas likumsakarības diemžēl trūka, tāpēc, lai varētu mierīgi aizmigt, nācās vilkt ārā savu superlabo lielo karti un cerēt, ka ar kartes likumsakarībām man izdosies uzminēt, kur ir centrālā stacija un kā to sauc franciski. Izdevās pārāk labi, tik labi, ka lidostā ierados 3 ar pus stundas pirms izlidošanas. Labi, ka laba grāmata bija līdzi.