23:21 - Atgriešanās
Kāpēc wi-fi man vienmēr sagādā vilšanos? Vienmēr, tas ir katru reizi, kad mēģinu pieslēgties kādam publiskam wi-fi. Katru reizi, tas ir divreiz. Lai gan patiesībā pirmajā reizē atklājās, ka wi-fi nevar pieslēgties, jo viņa tur nemaz nav. Kāpēc nevar šoreiz? Kāpēc man atkal jāiet wordā? Nu, vienalga, nav svarīgi. Sākums bija paredzēts savādāks. Tātad sākums:
Biju jau piemirsusi par vienu no Lux Express brīnišķajām ekstrām – bezmaksas ūdens pudeli katram pasažierim. Man pašai bieži un arī šoreiz nesanāk laika vai aizdomāšanās parūpēties par ūdens trūkumu garākos pārbraucienos, tāpēc man ir liels prieks, ka man ir tas gods jau otro reizi mūžā izmantot šo transporta līdzekli, kas parūpējas par mani :)
Tad es nolēmu, ka man ir jāizmanto kāda cita ekstra, ko vēl nav gadījies izmantot – wi-fi. Nu vai arī vienkārši jāizmanto izdevība, ka te ir plašums, un jāizvelk dators, lai pabeigtu savu prezentāciju. Jā, es tātad esmu ceļā uz savu otro mīļāko pilsētu – Tartu. Uz studentu zinātnisko konferenci, kurā prezentēšu savu sūri grūti mokās radušos semestra darbu. Darbs jau bija gatavs jūnijā. Prezentācija pabeigta vēl nav. Tagad ir ceturtdienas vakars, jāuzstājas sestdienas pēcpusdienā. Bet manai vēlmei izmantot laiku lietderīgi uzradās visādi traucēkļi.
Autobusā ir ļoti daudz cilvēku, kuri no visām pusēm aktīvi sarunājas latviski, lietuviski, angliski, krieviski. Gan jau, ka kaut kur manām ausīm neaizsniedzamā rādiusā arī igauniski.
Visi ļoti aktīvi izmanto kārtējo autobusa ekstru – bezmaksas kafiju. Automāts skan nepārtraukti. Ik pa laikam arī smaržo.
Galva dulla no mazgulētas nakts.
Viss tas man rada tādu visnotaļ nepatīkamu sajūtu galvas rajonā un liek man domāt, ka koncentrēšanās uz tādu nopietnu lietu kā gatavošanos konferencei būs neiespējama. Es brīnos par to, ka stresa vēl nav. Bet tas gan jau uzradīsies sestdien no rīta, kad tā īsti neko jau vairs nevarēs izdarīt. Protams.
Tad ir tā, ka ja neskaita šo fizisko neapmierinātību, vēl arī piezagās tāda emocionāla bēda, ka visiem šeit šķiet ir kāds draudziņš, tikai es tāda viena, kam nav ar ko parunāt, lai paaugstinātu kopīgo autobusa trokšņa līmeni. Nav taisnība – meitenēm man aiz muguras arī nebija draudziņa, bet viņas nezinu kādā veidā atklāja, ka abas brauc uz konferenci, un tagad visu laiku sarunājas.
Nevarēdama izlemt, kur lai liekas, es nolēmu papildināt troksni un uzliku austiņās mūziku. Ieslīgu dziļāk krēslā un mēģināju aizmigt. Tiku tik tālu, ka sāku domās gatavot tekstu prezentācijai, bet tie nolādētie trokšņi patiešām traucē.
Un tad es izvilku datoru un sāku lietot wordu. Un tad es apēdu līdzpaņemtos saldumus un aizgāju gulēt. Pamodos Tartu. Viesnīcā vismaz ar internetu viss ir kārtībā. :)