15:42 - īstajā laikā, īstajā vietā
Runā, ka, ja kaut ko grib šajā dzīvē sasniegt, tad vajag tikai kaut ko darīt, un viss sanāks. Vēl ir arī tādi teicieni kā "ja gribi vinnēt loterijā, tad nopērc biļeti", "saņemies", "kas sunim asti cels, ja ne pats" un tamlīdzīgi. Es ar to tik ļoti šobrīd nodarbojos, ka pieteikšanos varētu uzskatīt par manu jauno hobiju. CV un motivācijas vēstules man jau sapņos rādās. Es piesakos visdažādākajiem darbiem - sliktiem, labiem, viegliem un grūtiem. Un uz somu literatūras vasaras kursiem es pieteicos, un kārtoju dokumentus, lai pieteiktos arī uz igauņu valodas vasaras kursiem. Tas viss mani iedzinis tādā satraukumā, ka katru reizi, kad zvana telefons, mana sirds nodreb cerībā uz to, ka man zvana, lai uzaicinātu uz darba interviju. Reiz lekcijas laikā palaidusi garām divus zvanus no diviem dažādiem nepazīstamiem numuriem, nākamajā lekcijā vaktēju telefonu tā, it kā tas būtu viss pasaules zelts. Tas beidzās ar to, ka no nākamās lekcijas izskrēju ārā, lai atbildētu uz zvanu "Labdien, šeit Laura no LMT. Mēs veicam aptauju par....".
Šodien savu brīvo dienu izmantoju, lai taču beidzot aizsūtītu to pieteikumu uz Igauniju, jo termiņš strauji tuvojas beigām. Plkst. 12.00 ar aprakstītu un aizlīmētu aploksni devos ceļā uz vietējo pastu nodaļu. Atverot durvis, ieraudzīju pensionāru pūli, kas saules piekarsētajā telpā noguruši gaida savu kārtu. Paņēmu sev 208. numuru, paskatījos, ka lielākais telpā redzamais skaitlis ar sarkaniem burtiem ir 187, 2 minūtes pagrozījos un aizgāju uz veikalu, jo ēst jau vienmēr vajag. Pēc cik tur ilga laika atgriezos un ieraudzīju, ka nu jau ir tikts līdz 205. Apmierināta ar savu gudro laika ietaupījumu, izvilku savu smuko aploksni no somas un gaidīju.
Un tad atskanēja telefona zvans... Es bailīgi atvēru savu ieprieškiepriekšējās paaudzes telefonu un ieraudzīju + un 11 ciparus.
"...mēs saņēmām jūsu CV..."
206
"...jā, ir vēl aktuāli..."
207
"...kad jūs varētu atnākt..."
208
"...šodien?..."
209
"...uz tikšanos!"
Nopūtos, ieliku vēstuli atpakaļ somā, vēlreiz nopūtos un devos mājās pārģērbties un tamlīdzīgi, jo pēc pusotras stundas jābūt darba intervijā.
Pēc intervijas devos atpakaļ uz pastu, paņēmu sev 334. numuru, paskatījos, ka lielākais telpā redzamais skaitlis ar sarkaniem burtiem ir 316, apsēdos vienīgajā brīvajā vietā un gaidīju. Īpaši ilgs laiks nemaz nepagāja, jo lielākā daļa pirms manis rindā esošie klienti izrādījās tieši tādi paši kā es - vai nu operatīvie, vai nu sava numuriņa neizmantotāji. Galu galā nepagāja ne 4 stundas no brīža, kad es izgāju no mājas, lai nosūtītu vēstuli, līdz brīdim, kad, vēstuli nosūtījusi, atgriezos mājās.
Labi gan, ka Purvciems ir tāds kompakts rajons, kur var gan dzīvot, gan strādāt, gan vēstules nosūtīt.