Kad man slinkums un sāp galva
Darbā ir tik nomācoši daudz ko darīt, tāpēc es saku fuck it un nedaru neko, jo negribu, pārāk daudz spiediena un pārāk liels spiediens manās smadzenēs. Kā man gribas padzīt to mūžīgo domu dūkoņu, kas ir manās smadzenēs. Es saprotu, ka tieši tas manī rada stresu - nepārtraukta domu spindzēšana. Jo kad es esmu mierā arī mans prāts mani necienā ar pilnīgi uztraucošu sūdu par neko, par lietām, ko es nevaru izmainīt, lietām, kas ir pagātnē un nav tagadnē, lietām, kas neeksistē, tukšām sarunām ar citiem, kas norisinās tikai manā galvā. Stresiem par naudu - it kā tak netrūkst, badā nav jāmirst, bet vienalga stress. Liekas, ka visu laiku jārauš ap sevi kā aizsargvalnis. Man šķiet, ka es neprotu apieties ar naudu. Mēs vēl neesam iedraudzējušās, kaut gan es pamazām, maziem solīšiem dodos viņas rokās un mācos vairāk mīlēt nekā nīst. Darbā skanēja bēdīga dziesma un es atcerējos Riepu vīru un kaut ko labu par viņu. Un tad es nodomāju, ka neesmu gatava jaunām attiecībām. Vai es vispār kādreiz būšu? Varbūt tomēr es esmu gatava būt ar kādu kopā - es nezinu, pašai jau apskaidrības brīžos šķiet, ka jā. Kad manī ir miers. Kad esmu stresā, tad vienkārši es nespēju neko. Pat nomazgāt šķīvi ir grūti. Kad ir labi, kā vakar, tad es i māju savācu, i drēbes sakaru, i samazgāju visu un vēl sevi apkopju un apčubinu un pat paliek lieks atgūt seriālos nokavēto :D