zaka - Post a comment

Kā, Kā tas var pastāvēt un izdzīvot, kā kautkas tik apburošs, mīļš un sirsnīgs var līdzpastāvēt egoismam un neizpratnei. Nevēlēšanās, jeb nevarēšana, nezinu, bet abas lietas ir maināmas. Kā diena pret nakti, kā iegribu kamols, kas ripo no kalnu ar maksimālo paātrinājumu nepieļaujot novirzi no kursa.

Es nesen prātoju, kas motivē (izreisa) cilvēkus spējiem un nekontrolējamiem dusu sprādieniem, jo biju aizmirsis par šādu emociju esamību. Šo žilbinošo spēku, kas mīt dusmu izplūdā, šo spēcīgo emociju gammu, ko kontrolēt nav ļauts nevienam, šīs sajūtas, kas mijas ar bezspēcību kautko mainīt, jo pat panākot savu priecīgs nebūsi, jo zini, ka kādam nav labi. Tas mirkli prieka ko vēlies gūt un lūdz pārvērsts tiek emocijās pretējās un šaubu ēnu, vainu, skumju smaidu ieliek sirdī.

Laiks "zibens spērienam"

Iešu izkliegties un izlamāties......
AD