Ibsena Nora jeb Leļļu nams ir viena no labākajām, varētu teikt, ka labākā izrāde, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Iespaidu atstājoša, brīžiem riebumu un pretīgumu izraisoša. Radīja neizpratni, par to, ka arī mūsdienās izvēlas tādu ģimes modeli, kāds ir Leļļu namā. Kāpēc ir tādas, kas pat vēlas kļut par tādu marioneti, un no pretējās puses, vai tiešām ir tik interesanti, ka to cilvēku, ar kuru nodzīvo dzīvi, var un rausta aiz aukliņām, kā vēlas? Tad labklājības cena sievietei ir personības, viedokļa neesamība, vīra dievināšana un pazemīga izdabāšana ar sev netīkamām lietām. Un vīram tas tiešam ar patīk? Ticamāks variants man šķiet par vienādu līmeni, papildinājumu, līdzvertību. Sievietes vieta sabiedrībā un dzīvē, mīlestība un uzticība ir kā centrālās problēmas, bet luga ir pietiekoši daudzslāņaina, ka tas savijas ar naudu un pārticību, draudzību, laiku un piepildījumu. Detalizēti, nekā lieka, katra kustība, žests ar nozīmi.
Un Vivaldi, Bēthovens... Mūzika tikai pastiprināja lugas būtību un izklaidēja manu prātu.
Jābūt patiesi aprobežotam, ja luga atstāj vienaldzīgu.