Sēžu uz metāla ķeblīša, jo kaķis jauki okupējis manu krēslu. Arī viņa novērtē ērtumu.
Slinkums iezadzies manu tuvāko draugu lokā. Tad nu es šodien neaizgāju uz matemātikas kursiem, tā vietā Cofee Nation lasīju Emīla Zolā "Parīze", cenšoties apvienot obligāto un sev vēlamo, un klausījos Astor Piazzolla, Leonard Cohen, pīpējot tabaku, kas pa brīnumiem iespējms radījusi atkarību, laikam tikai morālu. Divas Parīzes - mana un Emīla.
Tagad jau kaķis ir nemanāmi pamanījies atrasties man klēpī un nu jau abi sēžam uz melnā, metāla ķeblīša.
Varētu turpināt skatīties Ziloni un mēģināt saprast, kas ir to runu pamatā, bet pagaidām gan škiet, ka nekas sevišķs.