Klausījos Goran Gora, kārtējo reizi, bet šoreiz tā pa riktīgam apjautu, kas man pietrūkst.
Šī mūzika bija jauka. Un mētāt šķīvi D.l. arī bija jauki.

Šodien negribu nevienu redzēt. Šodien negribu nekur iet. Ir iestājies neizprotams un apšaubāms miers. Gaidu, kas būs tālāk. Man nosacīti patīk šāda sajūta, jo tas, kas notiks, nav zināms. Rezultāts varbūt dažāds. Patīk tā sajūta, ka vari domāt, ka viss var būt, kā vēlos. Bet, kas par to, ja būs kā būs. Vienaldzības terapija palīdz.

B.M balss dzirdama vēl kādā jaunā dziesmā - http://www.maysky.ru/song.phtml?song=1966 Tas ir vienīgais, kas glābj šo dziesmas izpildījumu.

Iešu nu es turpināt sauļoties, uzlikšu ko džezisku un lasīšu Orvelu.

Es zinu. Un tas šoreiz ir visnepatīkamāk. Bet vēl - ja vēl kāds zinās.

Nu re, viss it kā kārtībā, pašreiz un pagaidām. Miers un patīkams smaids. Iepriekšējajos postos ietvertais miers laikam saistīts ar to, ka zinu, ka laiks spēj atrisināt iekšējo neziņu, iedomu radītās neskaidrības un arī citas problēmas. Esmu laikam iemācījusies laist daudz ko gar ausi un neņemt pie sirds, jo zinu ka viss nāk un iet, visi nāk un iet. Varbūt tikai ir īpaši gadījumi, bet par tiem pašiem var tikai teikt kā par fundamentālām vērtībām, nekāda pārliecība nav iespējama. Katrs piedzimst viens un viens arī nomirst. Vai tāpēc mēs visi dzīvojam vieni? Mēs visi esam vieni, tikai radam kaut kādu ilūziju par savu dzīvi. Cenšamies nedomāt, lai tikai piepildītu laimes sajūtu. Tikai nebrīnies, kad nevarēsi nopirkt par sevis pelnīto naudu tik daudz materiālulu, lai aizbērtu lielo laimes bedri.

Dzert ūdeni visjaukāk ir no sarkanvīna glāzēm.