Es sāku kļūt tāda pati. Un man tas nemaz nepatīk. Man nepatīk tas, ka patiesībā iespējams neko nemainītu, ja varētu(neprecīzi, jo es pat tā īsti nezinu, kā jūtos). Bet man nav ne mazākajā mērā vienalga. Nemaz nav vienalga.

Mans garīgais ir zem 0. Bet kurš tad pie tā visa vainīgs? Nu jā, arī tie, kas runā to, ko nevajag! Sen nav bijusi tik stulba sajūta.

Jo vairāk iet laiks, jo drausmīgāk jūtos. Bet patiesībā tam nav pamata, bet tomēr no otras puses - pamatīgi nobetonēts pamats. Neskatos es no tā izdevīgā skatpunkta, nemaz ar negribu.

Es pamazām sāku sevi ienīst! Bet pāries, gan jau... Būs jāaiziet uz MDN šovakar, terapijai.