Noskatījos Ar Marķīza De Sada Spalvu... Sen nebiju pa tv redzējusi man interesantu filmu. Protams paredzmība kaitina, bet neraugoties uz to noskaņa prātā tika radīta samērā lielā mērā.
Ceru, ka jau redzētā Sekss un Lielpilsētasērija mazinās un aizdzīs iestājušās dīvainās izjūtas filmas iespaidā, tā it kā pārņēmusi prātu, bet tas ir tikai īslaicīgi. Tas tikai liecina, cik filmu var nosaukt par labu.
Atkal cenšos izvairīties no emocijām, bet porcelāna statujas sejas izteiksme vēl nav iestājusies. Varbūt nemaz nevajag, bet jelkādas emocijas izraisa savā veidā ciešanas un grūtības. Šajā ziņā pozitīvās emocijas ņem pārspēku pār negatīvajām. Pozitīvo emociju dēļ mēs ciešam vēl vairāk, tikai vai tu to apzinies.

Kāpēc es nespēju izbaudīt mirkli? Ir vēlmes pēc kkā, kas neizraisa jūtas. Lai viss ir jauki, bet vienkārši. Kāpēc jābūt tādiem cilvēkiem, kas izsūc visu enerģiju, liek par viņiem domāt, pārņem prātu (šeit ir runa tikai par personību un neko vairāk, par cilvēku kā tādu). Kā ir būt tādam? Bet varbūt ne man tā jautāt. Bet varbūt ne tev man tā jautāt.
Tas viss tikai tāpēc, ka negribu, lai kas beidzas. Bet man jau nav izvēles. Un tev tāpat. Nevienam. Un neviens tev nevaicāja... Tikai tu vari izbaudīt mirkli.

Man sāk šķist, ka es arvien vairāk slinkoju un nedaru neko prātīgu.
Jānosprauž būs izdarāmās lietas.
Vispirms jāsāk ar autoskolu un angļu sarunvalodas kursiem, un tad vēl tās visas lietas, kurām mācību laikā neatliek ne vietas, ne laika.

Un vēl kas, jāiestājas akcijā - nost ar netu!, vai arī - 15 nimūtes netam!. (laikam viens no svarīgākajiem, ar ko vajadzētu sākt)