Manī ir kkāda puķu bērnu hipijiska nosliece. Bet kas par to?
Pat nezinu, vai šis fakts sagādā man kādas simpātijas, vai tieši pretēji, bet par vienu masku mazāk, vismaz sev...
Nu es to pateicu sev un cibistiem, kuriem patiesībā neinteresē, ko es rakstu vai domāju.

Smejos per ortodoksālajiem brīvdomātājiem, kas pēc tam izrādās izteikti konservatīvie stereotipiķi. Šada sabiedrības daļa brīžiem noder kā klauni, bet patīkamāk tādus neredzēt sev blakus, jo sarunas tik un tā nav spējīgas izvērsties nedzudz plašāk.

Nu gan, kur cilvēkiem nav ko darīt muļķibu dēļ, gh...
Ne pa jokam pasmējos.
Žēl. Žēl. Žēl. Bet viss turpinās!

Tas ir īpaši kaitinoši, kad nevar sazvanīt cilvēkus, kad to patiesi vajag!

Manā dzīvē ir maz sakārtotibas, normalitātes, bet es jūtos sasodīti apmierināta un labi. Tā tam nevajadzētu būt, pat nezinu, kas man liek justies tik jauki. Varbūt es pati kā personība, mani dažie draugi un lērums paziņu? Drīzāk tikai veids, kā es to visu uztveru. All is in your mind.

Tagad es skrienu savā daudzsološajā, burvīgajā (ceru, nē, drīzāk - gribu)vakarā!!

Kāds iemesls ir maniem ierakstiem, kas kļuvuši man neparasti bieži. Varbūt tas - leave it all behind.
Nezinu, bet jūtos neparasti brīvi (nosacīti)! Par to prieks.