| sens tik sens... |
Jun. 17th, 2004|06:23 pm |
100 gadus neesmu neko rakstijis (lasīt:sviestojis), bet nu man gribās šo to pateikt par šo un to.
Viss šis stāsts sākās tālajā 1998. gadā, kad beidzu 9. klasi un nekā nesaprasdams no lielās dzīves un jēdzīgas profesijas izvēles no saviem laukiem izlīdu uz drusku mazākiem laukiem Jēkabpils tehnikumu, kurš štancēja grāmatvežus un komersantus. Tā nu nolauzu tos 3,5 gadus pēc vecās padomju programmas (98 gadā!) ar lopkopību, augkopību, mājturību (bija jātaisa ēst :)) un pārejām herņām, bez kurām ļoti labi varēja iztikt. Izbesiju učenes kā nākas un jau tad viņas nolēma man atriebt pie pirmās iespējas. Tā nu es dabuju vidējo un grāmatveža diplomu, kurš arī vēl tā īsti nav nekad noderējis.
Atkal man bija problēma - ko darīt? Armijā negribējās, strādāt arī nē.
Tad ši brīniščīgā skola izdomaja uztaisīt 1. līmeņa augstāko. Un saukties par Jēkabpils agrobiznesa koledžu. Tālākos notikumus nav grūti iedomāties...
:)
...un tagad pēc 2 gadu atkal mācīšanās bija jāraksta diplomdarbs. Uzrakstiju. Tad tas bija jāiesien un jāsūta neatkarīgiem recenzentiem, lai tie novērtē manu darbu. Atnāca atpakaļ ddarbi un man bija 8! Tam, kuru te visas učenes, lektores dirsināja un lika sūdīgas atzīmes..ha
Atzīstos nebija jau arī nekāds zelta gabaliņš, bet vai tad cilvēkam gribās kaut ko darīt, ja visu laiku kritizē?
Sajūta tada, ka neesmu novērtēts visu šo laiku.
nu tā. gribēju uzrakstiju. man palīdzēja. papīrs panes visu.
ai sviests. par ko gan man stresot. |
|