Atceros mazās, mazās piparkūciņas, ko ar Mārtiņu cepām vakar. Nu bet tik foršiņas! Savu mūžu tik mazas piparkūciņas nebiju ēdusi!!!
Bet tagad man ir jātaisa veģetācijas mājasdarbs, bet neesmu pat ne 1/5 uzbliezusi.

Diskutējām par C14 un citām nesaprotamām letām, līdz es neizturēju un paziņoju mātei, ka viņa ir skeptiski noskaņota padomju vecene. Viņa man piekrita.

Šodien ar Mārtiņu bijām privātajā baseinā (privātajā, ja neskaita, ka tur vēl bija kāds vīrietis, kurš klusēdams visu laiku peldēja brasā, tika tad, kad es neveismīgi jau simpadsmito reizi mēģināju iemācīties kraulā augstprātīgi parādīja, cik jau nu viņš ir izcils šajā peldēšanas stilā). Secinājām, ka mums ir arī privātais (nu, gandrīz privātais) kinoteātris.

Nu vot. Atkal dusmojos uz Artūru viņa neveikluma dēļ, jo jācieš jau tagad ta dēļ man!

Šodien man radās lieliska doma, kā un ko es gribu. Ja man sesija beigsies laikā, ja man ar kursadarbu viss ies jauki un raiti, tad es notiekti mēģināšu.

Briedis pusvienpadsmitos no rīta: "Maize ar trīs desas šķelēm mazajam herbivoram Bebrim."

Un tagad viņš aizbrauca uz kolokviju, bet man neko negribas darīt. Pat saģērbties negribas.
Jā, un vēl mēs šorīt prātājām, kā Viedai pateikt to, ka laikam pārvācamies uz Jūrmalu.
Un vēl Ieva man iedeva bez gala un malas daudz pelēko zirņu, ko es vārīšu un vedīšu uz Kolku un visi varēs skaitīt, cik naudiņas viņi apēdīs. :)

Maza dāvaniņa fizmatiem.
Nu vot, nezinu.

Bučoju Briedi, bet viņš mani sūta prom, saka, ka es smirdu. Un netic, ka es vienu glāzi vīna esmu izdzērusi!...

Briedis nabags sailgojies bija, lielījās, ka Dagnija viņam pankūciņas sacepusi.
Ievas siera bumbas mani paņēma savā varā, tagad tā dikti sūdīgi, dikti... Miegs nāk, bet laikam jāsakārto istaba un jāsaliek soma, lai rītnakt var mācīties.

Nē... Tas kolektīvs nav manējais.

Šodien bijām pie Ingas un Toma. Smuka māja dekānam! Un Toma dvīņu brālis tīri nav līdzīgs viņam. Un Tomam skaista mamma.

Un es sāku domāt par Jaungada svinībām. A vot nevaru izdomāt.

Šodien nopirku tik smukus cimdiņus!!! Tādus zili-pelēk-melni-balti-dzeltenus ar divām austiņām, deguntiņu, actiņām un ūsiņām. Mazas, mīļas pelītes. :)

Oo, vēl kādas stundas divas un es lēnām, nesteidzoties būšu pabeigusi savu ģenētikas murgu, došos uz dusu un čučēšu līdz pusdienalaikam. Esi sviecināts, mans nojauktais dienas ritm, kā gan es no meitenes, kas labrāt, ja vien viņas istabas biedri arī tā darītu, ietu gulēt jau pusvienpadsmitos, esmu pārvērtusies par nakts briesmoni?

Nu vo. Ja uzcepšu ģenētiku, tad ceturtdiena būs svētki pa īsto.

Šodien ar Briedi gājām caur Kronvalda parku pār kanālu soļojām, kad Briedis iesaucas: rekur ezītis! Es, protams, esmu pārsteigta un tādā kā nesaprašanā, ko ezītis darīs -12 C°, bet nu tomēr apstājos un sāku lūkoties pēc ezīša. Beigās mēs tomēr pamanījām, ka "ezītis" ir žurka, kas drīz vien pazuda notekcaurulē.

Vazājamies ar Viedu pa Alfu. Staigājam turpu šurpu, viss forš, bet nekas nepatīk. Ieejam kaut kādā viekala, a tur visādu svecīšu un citu Ziemassvētku krāmu pa pilno. Apstājamies pie kaut kādām svecēm, kur tiek izsmieti brieži. Vieda kaut ko cilā, es stāvu un blenžu uz pingvīniņiem, kas ieprostoti stikla bumbā ar ūdeni un kaut kādiem baltiem graudiņiem, kas imitē sniegu. Pretī mums stāv kāda māte ar dēlu, nu, dēlu ta uz 20. Māte skatās uz svecēm un kaut ko bubina un kaut kas viņai nepatīk un viņa prasa padomu savam dēlam, kuram savukārt nepatīk tas, ka māte kaut ko bubina un nevar izvēlēties (viņš škiet pamatīgi izbesījies) un viņš bubina viņai pretī. Es saprotu, ka man, kā jau cilvēkam ar labu un socioloģisku dvēseli, situācija ir jāuzlabo, tāpēc sāku griezt visus pingvīnus otrādāk un dziedu par to, ka "Viens pingvīns dejo Ziemassvētkos, divi pingvīni dejo Ziemassvētkos, trīs pingvīni dejo Ziemassvētkos..." Tiku tikai līdz kādiem 4 vai 5 pingvīniem. Vieda ņirdz jau pie otrā, nabaga novestais puisis pie trešā, bet viņa māte manu koncertu pamanīja tikai pie pēdējā pingvīna, kuru paguvu apgriezt, pirms Vieda mani aizvilka prom. Bet vismaz puisis izskatījās daudz priecīgāks kā pirms brīža.
Nu, es taču esmu viena māte Te... Māte Dagne.

Es nesaprotu, kā es visu nodošu laikā un vispār es nesaprotu, kāpēc esmu sakrājusi tik daudz ko, kas jānodod?
Manas viļņveida koncentrēšanāš spējas liek par sevi manīt un tagad man ir vilnis, kad man nav koncentrēšanās spēju.

Nu re, mēsa r Viedu mācamies kolokvijam, bet daži vienkārši izmanto svētdienas nakti lai bļautu aiz 159. durvīm.

Lūk, nupat es uzzināju, kāpēc ir vajadzīgs (va tieši otrādāk - nav vajadzīgs) NaCl.

Atkal sākas. Nesaprotu, kas un kā ir labāk.
Kaut kas nav tā, tā meitene jau gadu ir... Londonā.