Gāju mājās un aizdomājos par to, cik ļoti gan esmu tendēta uz sevi, tikai uz sevi, sevi, sevi, esmu taču pasaules naba, idritvaikociņ! Sajutos reti nožēlojami, tāpēc esmu nolēmusi, ka pietiek. Tagad es pievērsīšos globālām problēmām:

1)dzīvnieku aizsardzībai, tikai nezinu kā man atsvabināties no ieražas valkāt ādas apavus, kā arī patikas ēst speķi un pastēti;

2)ozona slāņa saglabāšanai, tikai es nezinu, kā man piespiest sevi jebkur nokļūt ar velosipēdu, ja mīties uz skolu vēl nebūtu tik traģiski, tad iedomājoties, ka arī naktī man būtu jāminas mājās, jo iešanai esmu par slinku un bailīgu, man zosāda metas;

3)lietusmežu izciršanas aizliegšanai, tikai man nav ne jausmas, ko gan es, dzīvodama šeit, varētu lietas labā darīt;

4)globālajai sasilšanai, lai gan šī doma mani, nu, teiksim tā, tik tiešām iepriecina – iedomājaties tik, man vairāk nesaltu! NEKAD!;

5)rasismam, bet kā man pārvarēt savu ne īpaši lielo patiku pret melnādainajiem, es īsti nezinu;

6)nabadzībai, starp citu, man arī nav naudas;

7)bezjēdzīgās karadarbības izskaušanai, bet, ja es pieteikšos misijām uz Irāku vai kaut kur uz to galu, manuprāt, es labprātīgi došos nāvē jau pirmajās 12h, jo man riebjas asinis, ieroči un vardarbība kā tāda.