Aizvakar biju Cēsīs. Nu, paliku pēdējā savā sekcijā, bet kādam vajag būt pēdējam, lai visi pārējie "krutie" ar saviem sikspārņu spārnu morfoloģiskajiem pētījumiem varētu būt pirmie. Izklausās jau, ka būtu šaušalīgi sašutusi un neapmierināta, bet Dievs ar to, amni tiešām tas nekādīgi netraumēja, galveinais bija aizbraukt, arī tagad uz Daugavpili.

Tad satiku Edgaru, pavazājāmies apkārt un tā. Tas nav diži interesanti, kas ir "un tā", jo tas tiešām nav diži interesanti.
Paziņoju, ka sešos braukšu uz Rīgu. Sākās tielēšanos ar "davai septiņos, septiņos", bet nē, nolēmu sešos, tad arī sešos. Aizstaigājam līdz autoostai, skatamies, trīs vīri iestumj autobusu. Norēcamies apr to, bet, kā gadījies, kā ne - ar to autobusu ir jābrauc man!!! Viņš turpina zviegt, man jau manāmas bažas, vai maz līdz Rīgas zīmei tikšu. Labi, čau, čau, es jau lieku kāju uz kāpnes, kāpju iekšā, kad pēkšņi - BLAUKŠ! - autobusam pārsprāgst riepa. Stāvu kā zemē iemīta, vai tiešām es netikšu prom no šejienes? Bet viss beidzās alimīgi - iedeva citu braucamrīku un es atklāju, ka iebraucot Rīgā arī no citas puses ir lielais, baltais uzraksts RĪGA (ak vai, laikam esmu nedaudz stulba).