Šodien visu dienu lasu, domāju un pārlasu avenes. Un vēl arvien esmu nakstkreklā un neķemmētiem matiem. Lai gan "neķemmētiem matiem" šeit ir lieks, es tā pat savus matus vairs (un es nezinu, kāpēc tas tā ir, jo kādreiz tā nebija) nevaru izķemmēt.

Un nupat man sagribējās tādu pašdisciplīnu kā manai kursabiedrenei Lāsmai, vai tas nav brīnišķīgi, ka viņa vienmēr visu izdara, izdara laikā un izdara laikā, un vēl arī labi izdara? Un nekur viņa neskrien, neparko neuztraucas un garlaicīgi viņai ir tikai no rītiem, jo viņa ceļas pusseptiņos. Bet arī ar to vienmēr ir izgulējusies!

Nē, varbū es tomēr negribētu.