Neesmu kārtojusi istabu kopš pagājušā gada. Un nekārtošu arī.

Tātad, man besī jau tas vien, ka viņa sēž istabā un ēd (precīzāk - man vienkārši viņa besī visavisavisa). Tad nu saprotiet, cik neizturami ir šeit dzīvot. Un tāpēc itin mierīgi var saprat, kāpēc dzīvošana starp cietumu, kapiem un dzelsceļu man liekas tik vilinoši rožaina.