Šī rīta varoņdarbs - sadedzināju katliņu, smird viss stāvs (jes).
Jā, un es ar nepacietību gaidu 07.01.11. Un ne jau tāpēc, ka tieši šai dienā ir norvēģu valodas eksāmens. Tāpēc, ka nomainīsies viena no istabas biedrenēm (pārmaiņas pēc uz normālu cilvēku).

Esmu iedomājusies, ka nu visas pasaules negribēšanas un slinkošanas ir nevis manis pašas iegribētas, bet gan antibiotikas liek man kļūt vēl pasīvākai kā esmu. Starp citu, tagad man salst un nāk miegs tikai viņu dēļ.
Visskumjākais šajā visā laikam ir tas, ka es pat pati apzinos, ka tās ir tikai manas iedomas (nevis ļauno ripu iespaids), bet man nepietiek gribēšanas atzīties sev un darīt ko lietas labā.