Nespēju pēdējā laikā ne aizmigt, ne izgulēties pat tad, kad nolemju, ka šodiena nav paredzēta lekciju apmeklēšanai. Iespējams pie vainas ir SS (man patīk viņas jaunā iesauka - viņai piestāv), jo tik skaļu kazu reti nākas satikt (bet man, kā zināms, ir tā laime dzīvot ar viņu jau trešo mēnesi). Sūds, it kā viss ir labi vai vismaz labāk kā iepriekš, bet ir kaut kas nezināms, kas manu prieku par visu nosit. Un es enzinu, kas ir tas, ko es nezinu.

Lūdzu, piedodiet man par to, ko es šovakar izdarīju.
Riju asaras, lai nebūtu tas nevienam jāredz (un man nebūtu jāpaskaidro), jo esmu taču bezjūtīga kuce.
Un nespēju nedomāt, cik briesmīgi iet tajā otrā stāva istabā.