Nekur, nekur, nekur negribu iet, neko, neko, neko negribu darīt, bet laikam jau būs vien jādodas, jādodas, jādodas un būs vien jādara, jādara, jādara.

Un mani mati ir kļuvuši nevaldāmi un es nesaprotu, kā tas tā nākas?
Atceros, kad maza biju, dejošānā uz koncertiem vienmēr pieprasīja, lai bižu galiņi būtu saskruļoti. Un ar mani vienmēr bija tā, ka mājās mamma galiņus saskrulināja, bet kamēr tiku līdz kultūras namam (kas bija +/- 3 min. gājiens), mati jau bija taisni. Tagad varētu būt otrādāk. Tikai es neatceros, kad es pēdējo reizi taisnoju matus. Lai gan... Man liekas, tas bija š.g. 8.maijā.