Nekāds virtuozs skritoļslidošanā, saprotams, es neesmu, bet iet labāk nekā pirms 2 nedēļām.
Izslidojusies esmu, atkal jāķeras pie rakstīšanas/lasīšanas. Viss sasodīti lēnu iet uz priekšu, bet gan jau, gan jau.

Man liekas, ka es vēl ilgi nespēšu aizmirst kādi bija mazo beļģu puišišu ģīmīši, kad viņi redzēja, kā Mārtiņš savu uz betona kāpnēm nokritušo konfekti vienkārši paceļ un apēd pat acis nesamirkšķinot.

Grūti iet uz priekšu, vispār.

Esmu izbesījusies. Neko nevaru atrast, bet ņirgājošais zoologs man aiz muguras spēlē kaut kādu spēli, kurā viņš ir iejuties riža kuiļa ādā, un man visu laiku nākas klausīties "Uhh!", "Ah!", "I see!", "jkdhf*fajkga!" skaņās.
Biju nolēmusi šovakar izmantot to, ka mums vēl ir TV un skatīties (uz) to, bet šķiet, ka gausās meklēšanas/lasīšanas/rakstīšanas dēļ šis pasākums būs jāatceļ. Būs vismaz mācība, ka nevajag visas lietas atstāt uz gandrīz pēdējo mirkli (neticami, bet pagājšgad ar mani un angļu valodu tas tiešām nostrādāja).
Vēl man liekas, ka kādi 50% no maniem zobiem ir cauri, bet es ceru, ka man tiešām tikai tā liekas, un ka patiesībā cauri ir kādi divi... Jo man jau tagad bimbiens nāk virsū - tikai par stomatologu iedomājoties vien. Pie tam - šis ir vistulbākasi brīdis vakara gaitā (gan man, gan maniem zobiem), tā ap desmitiem, pusvienpadsmietiem. Jo tad vēl ēst negribas, bet pēc stundas, kad es bieži vien jau atrodos zem segas, vēders rūc kā nelabais un pieprasa pierīties.
Un tas, ka paliek aukstāks mani, protams, nemaz neiepriecina.

Vismaz Sterocaulon mani iepriecina

Gribēju pārstādīt čili, bet mana maisiņ-zeme tik sausa, tik sausa, ka laikam tik rīt sanāks, kad šī pievilksies ar ūdeni.
Tā rokoties pa poķupodiem, atcerējos visādus jauniešus, kuru dēļ kādreiz biju vai traka un tagad nezinu, par ko domāt tālāk. Zinu tikai to, par ko vajadzētu, bet par to vairs padomāt nav iespējams.