Pa stikliem eju kā pa dimantiem, tad kā pa rubīniem.
 
Sēžu savā opju krēslā, rakstu referātu, šķiet brīžiem esmu uz ondatru ekoloģijas viļņa, klausos Hospitāļus, šņaukājos, šad tad galva iesāpas, tēja nedzeras, kakls tizls, bet visā visumā tā neko.
 

 Ondatra zibethicus

Šodien kaut kā visu laiku domājas par ķērpjiem. Kaut kādas Ramalina sugas stāv prātā un neiet ārā. Nezinu, kāpēc. Es pat redzu, kā viena no otra istabas stūra uz mani lūkojas.

Kā es ienīstu, ka esmu tik izteikti viļņveidīgi aktīva!