Aizstaigājām līdz Šlesera mājai, apgājām riņķī apkārt. Cerējām, ka pats Ainārs rītakurpēs un halātiņā iznāks paklausīties jūras šalkās, jo tad mēs sāktu skanīgā duetā kliegt: "KUR IR PRIEDES?!! KUR IR PRIEDES?!!", bet diemžēl tā nenotika. Nospriedām, ka vispār jau viņš nav īsti gudrs čuhans, ceļot māju tik tuvu jūrai (un pie tam izzāģējot visas priedes mājas priekšā), jo viņa mazmazbērniem tur ciemoties (vismaz apzinātā vecumā) īsti nesanāks - 20-30 gadi un Ainārs varēs kopā ar plekstēm gruntī rušniāties. Bet kas zina, kā tur īstenībā būs, vēl jau jāsagaida 2012.!!!

Jā, vēl mēs dzirdējām cīruļus un Mārtiņš redzēja arī Sāmsalas dižpīli. Man, protams, ne silts, ne auksts tie cīruļi, lai jau dzied, bet Mārtiņš gan bija gandarīts, ka beidzot ir dzirdējis.

Protams, referāts ir tik pat daudz kā vakarnakt - apaļa nulle, bet nekas, man liekas, nāk iedvesma.
Jā, un naktī izpidīju ibiometriju viena pati, par ko man lielumliels prieks, jo pat Mārtiņš teica, ka neesot bijis viegli.

Nekādi bebri! Ondatras!

Sēžu vienās apakšbiksēs un par Ondatrām esmu uzrakstījusi apmēram lappusi. Nu, bet vismaz sākums kaut kāds.
Smieklīgs jau tas zvērs ir, ne kāmis, ne bebrs. Bet kāds ir, tādam jādzīvo, galu galā.

Jā, un no nekā lāga nedarīšanas briesmīgi gribas ēst. Nu, ne jau izsalkums ir briesmīgs, bet bezdarība ir tik briesmīgi, ka vismaz muti gribas nodarbināt (nupat es iedomājos ko citu un nosarku un man palika silti).

Un vēl es saskāros ar monogāmijas un poligāmijas problēmu, proti, kāds jēdziens jālieto par organismu, kas monogāmi ir tikai vienu sezonu, t.i., uztaisa bērnus un uzaudzina tos kopā, bet nākampavasr šo cilku atkārto jau ar citu indivīdu (bet visu sezonu ar vienu)?