Neticami, bet darīt man neko, neko negribas, pat ēst taisīt nē.
Lai gan šī nedēļa ir galā, vēl vismaz 5 psugulētas naktis man stāv priekšā, jo no referāta man ir apaļa nulle un eksāmens mani biedē (jāsaka gan, tā pat kā trīs ieskaites).
Es, protams, saprotu, ka ar čīkstēšanu un kefīra dzeršana situāciju neuzlabošu (un nedod Die's es pieķeršos pie alus), tomēr neko citu darīt man īsti nesanāk.
Varētu jau sevi mierināt ar domu, ka pēc nedēļas viss būs beidzies, aizšausim uz Kolku, svinēsim Viedas dz/d, aizmigsim pirtī vai varbūt vienkārši uz kāpnēm, sniega varbūs arī vairs gandrī nebūs, man būs iedvesma rakstīt literatūras aprakstu, kā arī iedvesma ņemties ar R, Juice un Exeli, bet kaut kā nevedas tāda domāšana. Vairāk man nāk prātā tas, kā dusmās lādēšu R, kā drudžaini lasīšu rakstus, kā sākšu bimbāt, ka man pat 5 lpp. vēl nav, kā otrdienas rīt sapratīšu, ka esmu aizmirsusi savu ēnu savāk, un kā piektdien braucot uz faķi sākšu mācīties ekoloģiju. Nē, es visu pārlasīju un man sagribējās ēst, gulēt un pauztraukāties.

Jā, un Briselē nakstmāju mums... Jā, NAV!

Vispār satiku o.k. uz kāpnēm. Neticami, mēs nesveicinamies, haha.

Labi, ka Andrim pubertāte jau aiz muguras, citādāk mums gan jau būtu jāpiedalās šajā balīītē aiz sienas...