Saņēmu e-pastu no Holandes ar prezentāciju par Amatciemu! Wtf? Viņi tak ir dīvaini...
Leave a comment
Cladonia - February 5th, 2010
05 February 2010 @ 05:42 pm
05 February 2010 @ 06:00 pm
Asins donors
Ieeju viņas kabinetā. Man uzdod visādus jautājumus kas un kā, kā es jūtos, vai neesmu saķērusi kādu hepatītu un tā... Nē, viss ir kārtībā. Likās, ka tiešām viss ir kārtībā, kamēr mēs nenonācām pie masas apsriešanas.
- Protams, es svaru pāri 50 kg!, pašpārliecināti saku, bet neviens maniem vārdiem netic, un man jāiet pārsvērties. Tas, protams, mani satrauca, un nevis tapēc, ka pāri 50 kg es svērtu tikai ar akemņiem kabatās, bet gan tāpēc, ka kā gadījies kā ne, pirms braukšanas nevarēju atrast vienādas krāsas zeķes, tāpēc uzvilku vienu spilgti oranžu, bet otru - olu dzeltenu.
Ejam ar dakteri pie svariem. Bažīgi jautāju vai zābaki ar' jānovelk nost.
- Nē, nē, nevelc, es atrēķināšu tā pat nost!
Laimīgi nopūšos, kāpju ar visiem zābakiem uz svariem. Nostājos (ja godīgi, mēģināju nemanāmi uzspiest svaru, bet nezinu, vai uz vecajiem, dīvainajiem svariem, ar kuriem es neprotu rīkoties, tas izdodas). Daktere apskatās uz mani, uz maniem zābakiem un paziņo, ka mani zābaki, kopā ar džinsiem notiekti ir kādus 3 (!!!) kg smagi!... Man ienāk prātā doma protestēt, ka man ir parasti, nevis svina zābaki, bet tā kā svars ar visiem svina zābakiem tik un tā ir pāri 50 kg, nolemju klusēt.
Kad laimīgi esmu izturējusi svēršanos, tante sagrābj manu roku un skatās. Un skatās un skatās.
- Iedod otru!
Arī uz otru roku viņa skatās un bubina par to, ka nav labi, izskatās, ka nav, laikam nebūs... Manī sāk briest aizdomas, ka nu ir d***ā.
- Ejam pie māsiņas!
Sekoju dakterei uz citu telpu, kur atrodas galvenā rokā dūrēja. Viņa pienāk, paņem manu labo roku, uzlieg žņaugu un taustās.
- Te neka nav! Dod otru!
Daktere skaļi paziņo, ka otru var nemaz neskatīties, tur vēl mazāk kaut kas ir. Manā sejā ir redzams nepārpotams sašutums. Nu kāpēc? Bet daktere iesaka nebēdāt, bet gan apmeklēt donoru centra mājaslapu un atkārtot mēģinājumu pēc... dažiem gadiem. Varbūt tad.
- Protams, es svaru pāri 50 kg!, pašpārliecināti saku, bet neviens maniem vārdiem netic, un man jāiet pārsvērties. Tas, protams, mani satrauca, un nevis tapēc, ka pāri 50 kg es svērtu tikai ar akemņiem kabatās, bet gan tāpēc, ka kā gadījies kā ne, pirms braukšanas nevarēju atrast vienādas krāsas zeķes, tāpēc uzvilku vienu spilgti oranžu, bet otru - olu dzeltenu.
Ejam ar dakteri pie svariem. Bažīgi jautāju vai zābaki ar' jānovelk nost.
- Nē, nē, nevelc, es atrēķināšu tā pat nost!
Laimīgi nopūšos, kāpju ar visiem zābakiem uz svariem. Nostājos (ja godīgi, mēģināju nemanāmi uzspiest svaru, bet nezinu, vai uz vecajiem, dīvainajiem svariem, ar kuriem es neprotu rīkoties, tas izdodas). Daktere apskatās uz mani, uz maniem zābakiem un paziņo, ka mani zābaki, kopā ar džinsiem notiekti ir kādus 3 (!!!) kg smagi!... Man ienāk prātā doma protestēt, ka man ir parasti, nevis svina zābaki, bet tā kā svars ar visiem svina zābakiem tik un tā ir pāri 50 kg, nolemju klusēt.
Kad laimīgi esmu izturējusi svēršanos, tante sagrābj manu roku un skatās. Un skatās un skatās.
- Iedod otru!
Arī uz otru roku viņa skatās un bubina par to, ka nav labi, izskatās, ka nav, laikam nebūs... Manī sāk briest aizdomas, ka nu ir d***ā.
- Ejam pie māsiņas!
Sekoju dakterei uz citu telpu, kur atrodas galvenā rokā dūrēja. Viņa pienāk, paņem manu labo roku, uzlieg žņaugu un taustās.
- Te neka nav! Dod otru!
Daktere skaļi paziņo, ka otru var nemaz neskatīties, tur vēl mazāk kaut kas ir. Manā sejā ir redzams nepārpotams sašutums. Nu kāpēc? Bet daktere iesaka nebēdāt, bet gan apmeklēt donoru centra mājaslapu un atkārtot mēģinājumu pēc... dažiem gadiem. Varbūt tad.
05 February 2010 @ 06:38 pm
Nevedas domāšana, nevedas rakstīšana, auksti un slinkums. Es laikam ļoti gribu prom, es nevaru šeit neko izdarīt.
Kaķis ir saostījies selerijas sakni un izskatās jocīgi, māte ir sasvinējusies darbā un uzvedas jocīgi.
Kaķis ir saostījies selerijas sakni un izskatās jocīgi, māte ir sasvinējusies darbā un uzvedas jocīgi.