Nu re, mēsa r Viedu mācamies kolokvijam, bet daži vienkārši izmanto svētdienas nakti lai bļautu aiz 159. durvīm.

Es nesaprotu, kā es visu nodošu laikā un vispār es nesaprotu, kāpēc esmu sakrājusi tik daudz ko, kas jānodod?
Manas viļņveida koncentrēšanāš spējas liek par sevi manīt un tagad man ir vilnis, kad man nav koncentrēšanās spēju.

Vazājamies ar Viedu pa Alfu. Staigājam turpu šurpu, viss forš, bet nekas nepatīk. Ieejam kaut kādā viekala, a tur visādu svecīšu un citu Ziemassvētku krāmu pa pilno. Apstājamies pie kaut kādām svecēm, kur tiek izsmieti brieži. Vieda kaut ko cilā, es stāvu un blenžu uz pingvīniņiem, kas ieprostoti stikla bumbā ar ūdeni un kaut kādiem baltiem graudiņiem, kas imitē sniegu. Pretī mums stāv kāda māte ar dēlu, nu, dēlu ta uz 20. Māte skatās uz svecēm un kaut ko bubina un kaut kas viņai nepatīk un viņa prasa padomu savam dēlam, kuram savukārt nepatīk tas, ka māte kaut ko bubina un nevar izvēlēties (viņš škiet pamatīgi izbesījies) un viņš bubina viņai pretī. Es saprotu, ka man, kā jau cilvēkam ar labu un socioloģisku dvēseli, situācija ir jāuzlabo, tāpēc sāku griezt visus pingvīnus otrādāk un dziedu par to, ka "Viens pingvīns dejo Ziemassvētkos, divi pingvīni dejo Ziemassvētkos, trīs pingvīni dejo Ziemassvētkos..." Tiku tikai līdz kādiem 4 vai 5 pingvīniem. Vieda ņirdz jau pie otrā, nabaga novestais puisis pie trešā, bet viņa māte manu koncertu pamanīja tikai pie pēdējā pingvīna, kuru paguvu apgriezt, pirms Vieda mani aizvilka prom. Bet vismaz puisis izskatījās daudz priecīgāks kā pirms brīža.
Nu, es taču esmu viena māte Te... Māte Dagne.