Šķiet, ka neaiztaisīšos uz lekciju Vismaz laikā neaiztaisīõss. Nu nekas, tur ta pat neko nevar nokavēt...

Ha, oktobris jau gandrīz cauri, bet man vēl nav bijis (un šonedēļ arī nebūs) neviena labora pie Igora!

Nu luk. Nupat nometu kompi zemē, tagad dikti satraucos par to. Par ķerpjos iet vairs negirbas.

Viss. Aizgāju no ķērpjiem prom. Nevarēju koncentrēties, visu laiku domāju par to, ka tagad mans draudziņš nogāzās no palodzes uz betona kapnēm un ka tas nemaz nav labi. Solījos gn sev, ja tagad ieslēdzot, viss liksies labi, tad nav par ko uztraukties, bet tik un ta man tāda nelāga oma... Nu vot vajadzēja! Un es biju izplānojusi sev tik ķērpīgu dienu! Lai gan kāda tur ķērpīga diena, nekas man īsti nesanāk, tie draņķi ir tik sasodīti līdzīgi + mainīgām formām, ka acis var pārgriezt, bet vienādus nesaskatīt. Aaaaaa! Stulbās, skaistās kladonijas!
Varbūt man tiešām vajag iet mērīt taukus?

Pēdējo nedēļu man tiešām uzmācas domas par to, ka varbūt, varbūt tomēr fizioloģija ir mana īstā vieta (lai gan man nemaz nepatīk fiziologija. Nu, vismaz anatomija man tiešām vairs neliekas tik aizraujoša kāa tā bija pamatskolā)? Jāpamēģina noskaidrot, ko īsti tie tauku pētnieki pēta. Ja tas viss izradīsies tikpat interesants kā jūras hidrobioloģījas kramaļģes, tad, nē, paldies, bet ja no tā var izspiest kaut ko interesantu, ta dkāpēc ne? Lai gan, protams, man būs nedaudz kauns, lai netiektu, ka mežonīgi negribētos, tagad iet uz botaniem un teikt, ai, draugi, es izdomāju, ka gribu savā nākotne redzēt tikai resnas pakaļas un citu vietu taukus... Sūds ar visu, besī viss, mēģināšu pabeigt to sūda eseju, man šķiet, ka ir pienākusi iedvesma tās otrajai daļai un nobeigumam (un sākumu arī nenāktu par ļaunu uzrakstīt).

Atkal izsviedu no rokām! Tikai no mazaka augstuma.
Viss, šodien neko nedrīkst cilāt.

Viss, pazuda visa vēlme pabeigt eseju, b**.

Nupat ieradās Valdiņš un paziņoja, ka viņi vēlēšanās iesniegšot savu sarasktu ar nosaukumu "JAUNAUDZE".
Nosauca visus septiņus vadošos un pirmo saraksta dalībniekus: Valdis, Oskars, Aļāks, Pītijs, Zanda, Ritvariņš un Alūtiņš. Un tad vēl šie ir sakoļījuši 3 pirmkursniekus (vismaz Gaile tīri ir no pirmā kursa). Viņu prioritātes ir lojialitāte, garīgs un fizisks darbs, elastīgums un vēl kaut kas, ko es piemirsu. Un lozungs: Taisnību ir daudz, patiesība tikai viena. Mēs kopā strādājot atradīsim kompromisus patiesībai! Nu, vai kaut kā tā. Es biju pārāk apstulbusi, jo Valdis bija skaidrā, nesmirdēja pēc pohas un aizdomīgi smiadot man tuvojās. Jā, un beigās viņš draudēja ar remontdarbiem.

Ulrika ir jauka!