Sastrīdējos ar Briedi. Salabām. Bet mani brīžiem mani kaitina viņa neizlemība. Smagi kaitina.

Jārasksta eseja, bet nevaru saņemites. Nav jau obligāti.
Ja un ģenētikā mājas darbs. Atceros, ka pagājšgad bija piesprausts pie ziņojuma dēļa lapelis, kurš vēstīja, ka kāda 2. kursa meitene ir nodevusi plagiātu. Es gan nesaprotu, kā šajā mājasdarbā var nenodot plaģiātu, ja tā uzdevumi nemainās jau gadiem?
Nu lūk, un tagad nezinu, ar ko sākt.

Uzgāju N.V.
Domāju, ka šis miris jau būs. Bet nekā - dzīvs un laikam pat pa galvaspilsētu ņemas. Varētu jau it kā satikt, nav redzēts (nekad, ha,ha), bet ko es teikšu? "Čau, izvirtuli, man liekas, ka mums nekad mūžā nesanāks sakarīga saruna."?

Saņemies, bebri, saņemies!!!!

Es nevaru, nevaru saņemties.

Nezinu, kas man jādara. Jāizrauj neta vads? Jaiet vientulīgi sēdēt uz palodzes? Jāiedzer? Jāpaēd? Nezinu. Bet man nesanāk.

Rīt atkal iešu ķērpjos. Beidzot.