Protams, šitā veicas tikai man! Tu cilvēks gaidi savus ikmēneša prieciņus, bet nekā, un kad Tu beidzot uzspļauj visam tam bulšitam, samierinoties ar to, ka Tu neesi regulārais cilvēks un aizbrauc meklēt pupuķus, tā viņas uzrodas, daudz, sāpīgas un, protams, sarkanas.

Bet pupuķi es tomēr redzēju. Un, ak vai, dzirdēju! Vispār jau tiešām izklausījās pēc tālumā rejoša suņa.

Bet zaļā vārna palika manām acīm neredzēta.

Bet dižknābis ir un paliek mans mīļākais putns. Kapēc? Jo maza biju maza un stulba: viereiz tādu beigtu pagalmā atradām un es ātri vien to nokristīju par papagaili. Yad nu vazājāmies riņķī apkārt un prasījām, kuram papagailis izbēdzis, mēs viņu esam atradušī, tikai beigtu. Tā kā neviens nepieteicās, apglabājām nabaga "papagaili" un likām virsū ziedus, kādas 3 dienas regulāri.

Un man riebjas filmas par dzīvniekiem. Piemēram, arī filma par smirdīgo Bethovenu (tas lops smird, esmu pilnīgi pārliecināta par to).

Es vienkārši esmu pilnīgi viena. Vieda kaut kur kārtējo reizi rikšo, Briedis aizlidoja pie nākamajiem lidoņiem, ta es laimīgi vadu savu dienu svīstot, ēdot vislabāko rudzu maizi pasaulē un mēģinot saņemties izdarī vēl kaut ko lietderīgu.
Lai gan viens labs darbiņš ir padarīs: ķērpjus nospiedu (vismaz domāju, ka nospiedu).

Tā filma ar/par suni ir vienkārši superdebīla!