Mums ir jaunas derības. Ar Kristiānu, protams.

1200.
Vipār, ja sāksim ar Pūci punktu sistēmu... Nezinu līdz kādai maucības robeži (vai nerobežai) tas mani novedīs, bet tam jau tas viss domāts - nedomājot dzīvot. Nu kaut ka tā, vai ne?

Daudz šodien par Igoru runājam. Nu, tas būībā ir mūsu (mans un Kristiānas) pēdējais visplašākais temats. Nedod Dievs viņu šovakar uz ielas sastapt (lai gan es nebrīnītos, ja viņa būs to visu saorganizējusi).
Tempju kafiju un pārdzīvoju pēdējās 3 dienas. Tas ir acīmredzams, sakat ko gribat, brīžiem šķiet, ka pārspīlētāja Pūce tikai tiešām redz, kas notiek un kā tas viss ātri izpaužas, labi vien ir, ka mēs vakar to Brieža vīnu izlakām un rokas un pieres sagriezām un saplēsām, man gan paliek slikti no asinīm un es neteiktu, ka tā apasiņotā lapele pie manas sienas mani iedvesmotu vai darītu priecīgu, ma drīzāk vemt gribas skatoties uz to, bet nu vismaz kaut kas (at)sākts. Es atceros 2007.

Šodien degošo Rīgu jābrauc lūkot. Pie Maksas akadēmijas esot forši. Tā vismaz Silvis apgalovja.

Rasai ir parādījies jauns jogurts: ar smilšērkšķu piedevu. Ļoti labs, ļoti garšīgs, ļoti jauks. MAn īstenībā nav ko teikt, vai arī ir, bet kauns atzīties pašai sev (es tiektu, ka otrais variants ir tuvāk patiesībai) un...
Es vēl arvien nevaru saņemties spiest taustiņus atzīšanās kārtībā.

Neko, neko negribas darīt. Un sestdien ieskaite velna ķīmijā, bļē, es taču no ķīmijas tikapat daudz cik no sevis saprotu, tātad, ja ņemam pašŗeizējo situāciju par pamatlielumu, varētu teikt, ka es saprotu
n e k o.