Mehu kojas ir brīnumaini dīvaina vieta, tur tiešām ir meiteņu deficīts un kā izteicās kād būvniecīte (tā viena no divām, kuras mēs vakara gaitā sastapām ceturtajā stāvā): "Šeit ir ļoti maz meiteņu un ne tās skaistākās - izbaudiet to!"
Patiesībā, man bija nedudz bail iet pa gaiteni (ar cēlo mērķi pačurāt), it īpaši, kad jaukai, svešais puisis vienkārši dzīvnieciski blenza, es nevrēju saprast, ko man darīt: ņirgt, skriet prom, apstāties un papļāpāt, izmest kādu repliku... Bet viss beidzās laimīgi, lai cik neticami tas savienojumā ar mani nešķistu.