- Kā Tev iet?
- Diezgan ok.
- Kas jauns? Pastāsti kaut ko! Man patīk klausties.
- Nekas īpaš manā dzīvē nenotiek. No Rīta, tā ap pus11, es vēl gulēju un mana istabas biedrene nebija aizslēgusi durvis, manā istabā iekrita mans kursabiedrs, mēģināja iestumt savu mēli man starp zobiem paralēli stāstīdams, ka mums ir jāveido neitrālas attiecības bez jebkādām erotiskām pieskaņām, es, protams, piekritu, ka tas noteikti būtu jādara, tikai nesaprotu, kāpēc viņš turpināja izmisīgi mēģināt mani izģērbt vai izdarīt ko tuvu tam. Tas jau nebūtu nekas slikts, ja vien viņam nebūtu tuvu attiecību ar mūsu kopējo kursabiedreni, bet, šķiet, ka tas viņam neliekas šķērslis. Ņemot vērā manu neesošo morāli, man, protams, arī tas nekas traģisks neliekas, cik gan nav nācies pašai tā rīkoties, un tomēr, esmu nolēmusi pārtraukt šo visu pēc iespējas ar karstāku nazi nogriezt un piededzināt.
Šodien tas viss turpinās, ja neskaita, ka es visiem spēkiem turējos pretī: ietinu savu pusabģērbto (kādēļ viņam vienmēr jāierodas no rīta, ka es vēl esmu pusapģērbta vai, labākajā gadīumā, savas zaļās pantēras pidžamā?) rumpi segā un cīnojos pret viņa uzmācīgajām rokām (laikam lieki piebislt, ka viņāš izskatījās diezgan sašutis par manu šādu izturēšanos).
Un man ir pusotra stunda laika, lai nokļūtu metrapoles centrā.